Latvijā
Politika

Deputāta amats kļuvis toksisks. Intervija ar Gati Kokinu 16


Gatis Kokins
Gatis Kokins
Foto – Karīna Miezāja

Gatis Kokins, “Lattelecom” uzraudzības padomes priekšsēdētājs, studējis fiziku Latvijas Universitātē, ekonomiku Londonas universitātē un biznesa administrāciju Rīgas Ekonomiskajā augstskolā. Viņš uzskata, ka laba izglītība un zināšanas ir viena no lielākajām cilvēka vērtībām. Viņam ir arī savs skatījums uz sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem Latvijā.

 

Žurnāla “Rīgas Laiks” augusta numurā bija jūsu raksts “Nezināšanas vērtība”, ko daudz apsprieda un citēja. Tajā var lasīt šādu apgalvojumu: “Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?” (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.” Arī prezidents Valdis Zatlers savos memuāros “Kas es esmu” dažu partiju politiķus raksturo kā “reitingu vergus”.

G. Kokins: Diemžēl vēlēšanas kļuvušas par polittehnologu sacensību. Bet patiesībā viss ir vēlētāju rokās, ar savu attieksmi un viedokli mēs Latvijā daudz ko varam mainīt.

 

Varbūt deputātu Saeimā ir mazliet par daudz? Uz diviem miljoniem iedzīvotāju veseli simts?

Iespējams, ka varētu pietikt, teiksim, ar 60. Mani gan vairāk uztrauc parlamenta kvalitāte. Ja izdotos uzlabot Saeimas darbu kaut vai par 10%, tad ieguvums būtu lielāks nekā 1000 deputātu algas. Patiesībā Latvijā ir daudz zinošu, kompetentu un godīgu cilvēku, kuri varētu būt mūsu “simts gudrās galvas”.

 

Socioloģiskās aptaujas liecina – puse no līdzšinējās koalīcijas atbalstītājiem vēlētos redzēt parlamentā jaunas sejas. Bet kur viņas ņemt?

Vēršanās pret deputātu kā pret cilvēku ir tik spēcīga, ka šis amats jau kļuvis toksisks pašam deputātam, viņa ģimenei un arī iespējamai karjerai nākotnē. Piemēram, mūsu likumi padara bijušo deputātu par nevēlamu darbinieku jebkurā bankā. Iespējams, dažās jomās pretkorupcijas barjeras ir saceltas pārāk augstu. Nav brīnums, ka šādos ap­stākļos daudzi spējīgi cilvēki dod priekšroku profesionālai, nevis politiķa karjerai.

Vienlaikus cilvēki nav apmierināti ar politiķu morālo stāju un interešu konfliktiem. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc vēlētāji vēlas redzēt Saeimā jaunas sejas. Tāpat Latvijas sabiedrība sāpīgi uztver ekonomisko migrāciju, cilvēku aizbraukšanu. Patiesība gan ir pavisam vienkārša – Latvija atrodas Eiropas Savienībā, atvērtā sistēmā, kurā cilvēki kā privātpersonas cenšas maksimizēt savu ekonomisko labumu un netraucēti dodas uz vietām ar augstākām algām. Iespējams, ka mēs šajā sistēmā iestājāmies par ātru, ka bija nepieciešams ilgāks konverģences laiks. Bet vienlaikus svaru kausos jāliek arī drošība, ko mums sniedz dalība Eiropas Savienībā. Aptaujājot ekonomiskos migrantus, kā viens no aizbraukšanas iemesliem tiek minēta, viņuprāt, negodīgā valsts pārvalde, un tas jau ir nepatīkami. Lūk, kāpēc tik svarīgi ievēlēt parlamentā cilvēkus, kuri bauda sabiedrības uzticību.

 

Vai nevar pienākt brīdis, kad sabiedrības novecošanās un aizbraukšanas dēļ nevarēs izmaksāt pensijas?

Es ticu, ka aizbraukšana bremzēsies. Lietuvā jau vairākus mēnešus esot novērojama pretēja tendence – cilvēki pamazām sāk atgriezties. Daži ekonomisti uzskata, ka emigrācija apstājas brīdī, kad izbraucēju valstī kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniedz 70% no imigrācijas “mērķa valsts”. Mēs jau esam tam tuvu. Arī par pensijām nebūtu jāuztraucas. Latvijā ir fondētā pensiju sistēma, kurā otrajā un trešajā līmenī tiek uzkrāta reāla nauda. Savukārt attīstītās valstīs ar veselīgu ekonomiku pirmajā jeb solidārajā pensiju līmenī cilvēkiem netiek izmaksāta tikai sociālo iemaksu nauda, pensijas tiek segtas arī ar citiem budžeta ieņēmumiem. Sociālās iemaksas drīzāk kalpo kā indikators tam, cik lielu pensiju nākotnē saņems cilvēks. Ja es maksāju, piemēram, 80% no vidējās sociālās iemaksas, tad mana pirmā līmeņa pensijai būtu jābūt 80% no vidējās pensijas.

Latvijā ekonomika attīstās ar 5% lielu pieaugumu gadā, palielinās algas, valstī valda likuma un tiesu vara, samazinās noziedzība. Uz šī kopumā labvēlīgā fona apgalvojumi, ka Latvija ir “neizdevusies valsts”, ka “viss ir slikti”, sabiedrībā vienkārši nestrādā. Un, ja arī šādas idejas izskan šajā priekšvēlēšanu laikā, vēl ir jautājums – vai tā ir kādas partijas priekšvēlēšanu taktika vai arī ne visai draudzīgu kaimiņvalstu mēģinājums iespaidot sabiedrisko domu. Vienīgie, kas šādai informācijai var noticēt, – sevī noslēgtos sociālo tīklu “burbuļos” dzīvojošie, kuri barojas no ierobežotas, tendenciozi atlasītas informācijas.

 

Jūs pats savulaik kādā intervijā esat izteicis interesantu domu, citēju: “Multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu.”

Mēs dzīvojam pārejas laikā starp “vecajiem” un “jaunajiem” medijiem. Nav nomainījušās paaudzes, runājot Bībeles līdzībās, 40 gadi vēl nav aizvadīti tuk­snesī. Avīzē informāciju pārbauda zinoši redaktori, turklāt cilvēkam agrāk bija iespēja lasīt vairākas avīzes. Klasiskajiem medijiem – avīzēm, radio, televīzijai – ir raksturīga tā saucamā plašā apraide (“broadcasting”), kad viens medijs izstaro informāciju plašam cilvēku lokam. Tagad vērojama parādība “šaurā apraide” (“narrowcasting”), kurā viens cilvēks informē tikai dažus. Šāda informācija bieži ir nekvalitatīva, nepārbaudīta un kalpo kā avots “viltus ziņām”. Esmu pārliecināts, ka cilvēki iemācīsies dzīvot šajā informācijas telpā un spēs atšķirt graudus no pelavām, bet tam būs vajadzīgs laiks.

 

Bet kā ar zināšanu inflāciju? Manā jaunībā Latvijā bija kādas astoņas augstskolas, tagad to ir krietni vairāk. Un tas notiek sabiedrībā, kurā samazinās iedzīvotāju skaits!

Augošā dzīves sarežģītība nozīmē to, ka bakalaura grāds kļūst līdzīgs “obligātai vidējai izglītībai”. No šāda viedokļa raugoties, ir labi, ka reģionos parādās Rīgas augstskolu filiāles. Vienlaikus būtu nepieciešama augstskolu konsolidācija. Tik mazā valstī kā Latvija visas augstskolas nespēj piesaistīt izcilus profesorus un izveidot labas bibliotēkas. Vēl kāda problēma – šodien daudzi jaunieši izvēlas studijas, kuru apguve neprasa īpašu piepūli un kas nepavisam nav pieprasītas darba tirgū. Iedomāsimies vidusmēra Latvijas ģimeni. Jaunietis beidz vidusskolu, vecāki saka – tev noteikti jāstudē! Un viņš aiziet studēt, piemēram, politoloģiju, kaut gan nekad nav domājis strādāt šajā profesijā. Nu cik mums Latvijā vajadzīgi politologi? Pavisam maz. Bet bakalaura diploms ir kabatā, kas patiesībā nav slikti. Man gan šķiet, ka ar laiku šīs diplomu drukāšanas mašīnas apstāsies, jo darba vietas jautās ne vairs tikai pēc diploma, bet prasīs reālas kvalitatīvā augstskolā iegūtas zināšanas.

 

Drīz 13. Saeimas vēlēšanas. Kādus jautājumus jūs uzdotu deputāta kandidātiem?

Pirmkārt, es vēlētos zināt, kā tiks realizēti vēlēšanās dotie solījumi. Mēs pārāk bieži redzam aizbildināšanos ar atrašanos tādā valdības koalīcijā, kurā partneriem ir citādas intereses. Līdz šim partijas ir cīnījušās par “savu ministriju” un tad nu tajā mēģinājušas realizēt “savu politiku”. Diemžēl tas nedarbojas.

Otrkārt, es vēlētos dzirdēt jaunas idejas, kā veicināt un paātrināt tautsaimniecības attīstību. Arī tādēļ, ka tas var piebremzēt vai pat pagriezt pretējā virzienā migrācijas plūsmu.

Treškārt, es vēlētos redzēt ne tikai īstermiņa, bet arī vidēja un ilga termiņa valdības plānus. Kā mainīt varas mehānismu, lai tas ļautu iedzīvināt un arī baudīt vidēja, nu vismaz trīs gadu ilga termiņa politikas augļus. Domāju, ka vēlētāji to novērtētu.

 

Mēs esam bijuši liecinieki tam, kā internets izmainījis pasauli ap mums. Kurās jomās jūs redzat nākamos tehnoloģiju lēcienus, kas ietekmēs mūsu ikdienas dzīvi?

Pie horizonta jau ir tā saucamais lietu internets, telemedicīna. Parādās elektromobiļi, būs nepieciešams attīstīt to uzpildes infrastruktūru. “Gudrās mājas” pašas mācēs izvēlēties dinamisko elektrības tarifu, kas ļaus ekonomēt uz apsildes un ūdens sildīšanas rēķina. Mājokļos parādīsies īpaši drošības pakalpojumi, viedās kameras, kas atšķir suni no bērna un draugus no laupītāja. Tāpat lielas pārmaiņas ienesīs bezvadu piektās paaudzes jeb 5G internets.

 

Vai man kā privātpersonai piektās paaudzes internets būtiski izmainīs dzīvi?

Tiešā veidā ne. Patiesībā vajadzība pēc datu plūsmas piesātinās. Telekomunikāciju ēras sākumā cilvēki galvenokārt runāja pa telefonu. Nākamais lēciens – internets, sērfošana, mūzika un filmas internetā. Kārta pienākusi virtuālajai realitātei, bet tālāk par to patiesībā vairs nav kur iet. Vismaz šodien mums grūti ko iedomāties. Taču 5G internets ir būtiski svarīgs, piemēram, pašbraucošo jeb autonomo automobiļu kustības nodrošināšanai. Ļoti iespējams, mēs piedzīvosim laikus, kad šoferi kā profesija izzudīs.

 

Es jums ticu. Vai zināt, ko krieviski nozīmē “ямщик”?

Nē.

 

Vēl pirms kādiem gadiem 170 tā bija viena no visvairāk izplatītajām profesijām Krievijā. Važonis tālbraucējs, kurš ar zirgu pajūgiem veda pastu un preces, piemēram, no Astrahaņas uz Maskavu vai Pēterburgu. Dzelzceļš viņus pilnībā iznīcināja, turklāt tas notika vēsturiski ļoti īsā laikā, divdesmit gados.

Saistītie raksti

Automatizācija un ar to saistītā profesiju izzušana nozīmē, ka valdības neizbēgami būs spiestas ieviest tā saucamo garantēto bāzes ienākumu, par kuru pagaidām piesardzīgi, bet aizvien biežāk un noteiktāk jau tiek runāts. Tā būs garantēta naudas summa, ko valsts izmaksā savam pilsonim tikai tāpēc vien, ka viņš eksistē. Lai viņš nenomirtu badā, nenosaltu un varētu izklaidēties.

 

Bet kādas profesijas tad noteikti saglabāsies?

Mākslinieki, jo pieprasījums pēc emocijām un izklaides tikai pieaugs. Rakstnieki, aktieri, komponisti, dziedātāji, gleznotāji, dejotāji, visādi “šovmeņi”. Par senāko profesiju uz šīs pasaules mēs esam dzirdējuši. Bet pēdējā cilvēces profesija, manuprāt, būs domātājs, tātad filozofs. Patiesībā tas pat būtu visai cienījami.

LA.lv