Foto - Anita PirktiņaFoto - Anita Pirktiņa

Grūti pieejamās Mutso cietokšņa drupas.

Dažādu ātrumu Gruzijā, kontrastu valstī

Gruzija ir tik kolorīta vieta, ka turp gribas atgriezties vēl un vēl. Ne visus un ne vienmēr tā pārsteigs ar kādiem ļoti īpašiem, nekur citur neredzētiem skatiem, taču izjūtas, kas šajā zemē gūstamas no cilvēku sirsnības un viesmīlības, ir absolūti unikālas. Un, iespējams, tieši tās aicina uz atkārtotu tikšanos gan ar krāšņajiem Kaukāza kalniem un nevaldāmajām kalnu upēm, gan daudzviet teju neaizsniedzamajiem augstu klinšu virsotnēs noslēptajiem vientuļajiem klosteriem, gan savdabīgajām, kontrastu pilnajām pilsētām, no kurām dažas steidz apgūt Eiropas modernās arhitektūras formas, bet daudzas aizvien cīnās ar skumjo padomjlaiku un vēl senāku mantojumu. Tomēr lietu un vietu, ar ko lepoties, šajā zemē ir gana daudz.

 

Kalni nekad neliek vilties

Viens no skaistākajiem Gruzijas kalnu reģioniem ir Hevsuretija. Braucot no galvaspilsētas Tbilisi puses, vispirms kalnu ceļš aizved uz gleznaino Žinvali ūdenskrātuvi, kuras tirkīzzilais ūdens komplektā ar daudzajām pussalām un līčiem uz kalnu fona veido ļoti fotogēniskas ainavas. No šejienes sākas 100 kilometru garais ceļš augšup kalnos uz Hevsuretijas reģiona centrālo apdzīvoto vietu – Šatili ciematu.

100 kilometri pa akmeņaino un putekļaino kalnu serpentīnu nozīmē vismaz piecas stundas, kas jāpavada ceļā. Viegli nav, taču apbrīnojamie bezgalīgo kalnu grēdu skati, kur samtaini zaļās kalnu nogāzes mijas ar klinšainām un katrs ceļa pagrieziens piedāvā aizvien jaunu elpu aizraujošu panorāmu ar sniegotām kalnu virsotnēm, citādi nogurdinošo braucienu padara neaizmirstamu.

Šatili ciematā nonākam vien pievakarē, kad vietējā ģimene jau sākusi mums klāt vakariņu galdu. Kā jau pie gruzīniem – vakariņas mēdz ieilgt, ēdienkarte ir plaša – sākot ar bezgala gardajām siera hačapuri maizītēm, kas tiek pasniegtas karstas un mutē burtiski kūst, un beidzot ar milzu hinkali pelmeņiem un baklažāniem ar riekstu pildījumu. Un, protams, vīns, tosti…

Neilgi pirms pusnakts ciematā pazūd elektrība, kas neesot nekas ārkārtējs. Tiek atnestas sveces, un sākas īsti dziesmusvētki, kuru laikā gruzīniem jāiemācās vismaz viens pantiņš no kādas latviešu tautasdziesmas un arī mums jāmēģina izdziedāt kāda gruzīnu dziesmiņa. Es teiktu – neiespējamā misija, taču jautri un sirsnīgi.

Otrā rītā dodamies iepazīt ciematu, ko patiesībā veido kādas desmit nelielas lauku mājas gar vienīgās ieliņas abām pusēm. Te iedzīvotāji galvenokārt apkalpo tūristus, kas labprāt pavada laiku kalnu ieskautajā klusumā un vientulībā. Ainavu papildina govju un zirgu nelielie ganāmpulki, retāk ieraugāma kāda aita vai kaza. Šeit iespējams apmesties dažās viesumājas, kā arī izbaudīt kalnu takas, sēžot zirga mugurā.

Galvenais apskates objekts ir Šatili cietokšņa drupas, kas ir UNESCO aizsardzībā. Senatnē aiz šādiem cietokšņu mūriem slēpās veselas pilsētas, un arī senais nocietinātais Šatili ciemats ļauj nojaust, kāda kārtība pastāvējusi hevsuru dzīvesveidā mūsu ēras 13. gadsimtā.

Kā īpaši ekskluzīva tūristiem tiek piedāvāta iespēja nakšņot tieši kādā no pāris atjaunotajām cietokšņa mājām – burtiski uz senajiem mūriem bez jebkāda papildu iekārtojuma. Spriežot pēc daudzajiem guļammatračiem, šī iespēja tiek visai aktīvi izmantota.

Kaukāza kalnu grēdas ziemeļu nogāzes Ardoti ielejā paslēpies Mutso ciematiņš ar slaveno Mutso cietoksni. Arī aiz tā mūriem senatnē atradās gan dzīvojamās mājas, gan militārās būves ar atsevišķiem nocietinājumiem, kuru torņi bijuši savstarpēji savienoti spēcīgām sienām, jumtiem un kāpnēm. Kā vienots komplekss cietoksnis kalpojis tās iedzīvotāju aizsardzībai.

Lai aplūkotu senā cietokšņa drupas uz kalna vertikālajām terasēm, jākāpj pa visai ekstremālu, stāvu kalnu taku. Šaubos, vai kaut kur piesardzīgajā Eiropā tūristiem ļautu pa tādām kāpelēt. Taka daudzviet noklāta ar kustīgām, no seno mūru fasādēm nolūzušām akmens plāksnēm un šķembām, un viens kļūmīgs solis var izrādīties arī liktenīgs, jo otrpus takai faktiski jau redzama krauja. Taču vēlme uzrāpties, pārvarot šaubas par drošību, protams, ņēma virsroku. Jāatzīst, ka pats kāpiens, kura laikā reizes trīs gribējās griezties atpakaļ, bet lejupceļā prātīgāk daudzviet šķita šļūkt uz dibena, beigu beigās izrādījās interesantāks nekā pašas tik grūti aizsniedzamās drupas. Šobrīd tās tiek restaurētas, ik pa laikam jāpārvietojas, lienot caur stalažām un ejot pāri šķērsām noliktām dēļu laipiņām. Viss kustas, šūpojas, birst un krīt…

Pēc tam gan ilgi bija jāprāto, kā cilvēki kādreiz šajā cietokšņpilsētā nokļuva? Kā sagādāja pārtiku? Ar ko nodarbojās? Kā sazinājās ar ārpasauli? Nevar taču būt, ka viņu vienīgā misija bija dzīvot un izdzīvot neieņemama cietokšņa mūros?

Tai pašā Hevsuretijā saglabājies arī pavisam mazītiņš kalnu ciematiņš ar nosaukumu Anatori. Tas stāv pamests kopš 18. gadsimta, kad visi iedzīvotāji epidēmijas dēļ nomira. Uz šo ciematu nomirt devās arī apkārtējo ciemu iemītnieki, uzzinājuši par savu neizdziedināmo slimību. Atlikušās būves faktiski ir dzīvi apbedījumi, kur aplūkojami mirušo galvaskausi un kauli. Šobrīd Anatori atrodas teju uz pašas robežas ar Čečeniju. Kamēr pētījām sen pamestās mājas, mūs ar saviem binokļiem pētīja robežsargi…

 

Pazemes alas un trošu ceļš virs aizas

Atpakaļceļš no mazapdzīvotās kalnainās Hevsuretijas uz civilizāciju vispirms mūs ieveda otrajā lielākajā Gruzijas pilsētā Kutaisi. Viens no šīs pilsētas košākajiem objektiem ir savdabīgā strūklaka, kas sastāv no daudzām dzīvnieku figūrām. Savulaik pirmatnējie prototipi atrasti arheoloģiskajos izrakumos, un strūklakā izmantoti to vairākkārt palielinātie dublikāti. Vakaros tā izgaismota dažādās krāsās un nešaubīgi ir pilsētas krāšņums.

Vēl pilsēta palikusi atmiņā ar ļoti daudzajiem suņu bariem, kas mūsu nelielajai kompānijai sekoja līdzi cauri visai pilsētai, visādos veidos izrādot, ka viņu uzdevums ir mūs sargāt. Teju katram sunim ausī bija krotālija, kas liecina, ka suns ir sterilizēts un veterinārārsta pārbaudīts.

Gruzīni mēdz apgalvot, ka viņiem pret latviešiem ir īpaši sirsnīgas jūtas. Tās Kutaisi pilsētas ielās viņi apliecinājuši ar sarkanām sirsniņām uz asfalta, kurās latviski ierakstīts: es tevi mīlu! Patīkami!

Apmēram 10 km attālumā no Kutaisi atrodas Sataplia rezervāts ar pazemes alām, kur vērojami stalaktīti un stalagmīti, kā arī autentiski seno reptiļu pēdu nospiedumi. Tā vismaz apgalvo vietējie gidi. Rezervāta teritorijā ir arī neliels mežiņš, kur izvietoti šeit, iespējams, kādreiz dzīvojušo dinozauru maketi. Bet, virzoties kalnup, var nokļūt uz stikla platformas, zem kuras plešas klinšaina aiza. Kādreiz, lai varētu pastaigāties pa šo platformu, bija jāuzvelk mīkstas baltas čībiņas, lai saudzētu stikloto virsmu. Tagad vairs ne, un rezultāts bēdīgs – gaidītā nervus kutinošā pastaiga virs bezdibeņa nav nekas cits kā pārvietošanās pa tiktāl saskrāpētu stiklu, ka teju varējām saskatīt, kas zem tā vispār redzams…

Netālu no Kutaisi atrodas Okaces kanjons, virs kura 140 metru augstumā un vairāk nekā kilometra garumā stiepjas trošu tiltiņš. Tas gan nav iekārts šķērsām virs kanjona, bet ar trosēm piestiprināts pie klints, tādējādi gājiens pa to nešķiet pārāk ekstremāls, bet acis ir ar ko pamielot.

Noteikti nevajadzētu ignorēt arī Kinčhas apmetni kanjonam kaimiņos. Tā slavena ar daudzajiem ūdenskritumiem. Iepriekšējā naktī apkārtnē plosījās spēcīgs negaiss, tāpēc kalnu upes ar varenu spēku plūda pār klinšu radzēm, piedāvājot mums izbaudīt šo dabas varenumu un vārdos neaprakstāmo skaistumu.

Dodoties uz Tbilisi, pa ceļam iegriezāmies aplūkot augstu klintī iebūvēto Katshi pīlāra klosteri. Tas gluži kā mirāža iznirst it kā no nekurienes un neticami vientuļš slejas pret debesīm. Patiesībā tas atgādina klinti, kas nošķelta no Meteoru kalnu klosteru kompleksa Grieķijā. Klosteris atrodas pašā klints galā, un vienīgais veids, kā līdz tam aizkļūt, ir šauras metāla kāpnes. Iekļūšana nepiederošām personām iespējama tikai ar speciālu atļauju, bet sievietēm vispār liegta. Iedomājos, nez kā klostera iemītniekiem tiek piegādāta pārtika. Iespējams, uz pusdienām viņi kāpj lejā, jo klints pakājē atrodas arī dažas saimniecības ēkas. Taču tieši tobrīd pāris vīriešu sāka savu alpīnistu cienīgo ceļu pa absolūti vertikālo klinti, un mirkli vēlāk jau ar troses palīdzību augšā tika uzvilkts arbūzs un vēl šis tas…

 

Aplamā modernizēšanās

Ieslēptas kalnos, Gruzijā var atrast daudzas pilsētiņas un ciematus. Katram ir sava vēsture, tagadne un, protams, arī nākotne. Ir vietas, kur nākotne rādās visnotaļ optimistiska, bet ir arī tādas, kur šķiet, ka nekas iepriecinošs vismaz tuvākajā desmitgadē nav gaidāms. Piemēram, ogļraču pilsēta Čiaturi, kas atrodas gana gleznainā vietā, taču pati rada noputējušas, darbā nogurušas un laikā sastingušas vietas iespaidu. Šeit kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem iedzīvotāju galvenā nodarbe bijusi un joprojām ir mangāna rūdas ieguve. Pilsēta, starp citu, ir pirmā bijušajā PSRS, kur uzceltas gaisa tramvaju līnijas. Tas noticis tālajā 1953. gadā. Gaisa tramvaji arī šodien ir faktiski vienīgais sabiedriskais transports, kas lielākoties bez maksas nogādā pilsētniekus uz dažādām pilsētas daļām. Čiaturi ir sava specifika – vairākums dzīvojamo māju atrodas uz apkārtējām klintīm. Stāvākais no gaisa tramvaju ceļiem ved 48 grādu leņķī, garākais ir 950 metru, bet augstākais – 190 metru.

Mēs arī izmēģinājām braucienu ar vienu no visai arhaiskajiem vagoniņiem. Ilgi domājām, vai sarūsējušajā un vairākās vietās sacaurumotajā konservu kārbā ir droši kāpt iekšā, taču vietējie smejot iedrošināja – šie vagoniņi esot visdrošākie pasaulē! Ne velti tie izturējuši tādu laika un slodzes pārbaudi. Citur to vienaudži jau sen atrodas lūžņu kaudzēs, bet Čiaturi joprojām darbojas! Šie depresīvie vagoniņi patiesībā ir vietējo iedzīvotāju lepnums.

Neraugoties uz to, ka Čiaturi ir ievērojama mangāna ieguves vieta, gan pati pilsēta, gan tās iedzīvotāji acīm redzami grimst diezgan lielā nabadzībā. Daudzas dzīvojamās mājas ir pat daļēji sabrukušas, taču joprojām tajās dzīvo cilvēki. Daudzstāvu namos daži stāvi ir apdzīvoti, bet dažos rēgojas vien tukšums un izsisti logi. Izrādās, pilsētas bagātības ir privātajās rokās, turklāt ne vietējās. Un, visticamāk, bagātību turētājus interesē vien pašas bagātības, nevis cilvēki, kuri tās iegūst. Skumji.

Starp citu, Čiaturi skaitās Siguldas sadraudzības pilsēta, jo 1957. gadā kāds siguldietis devies uz Gruziju, lai izpētītu sadarbības iespējas un ierīkotu Siguldā gaisa trošu ceļu pār Gauju. Šis projekts vēlākajos gados arī īstenots. Tā ka Siguldas gaisa tramvaja pirmsākumi meklējami tālajā Gruzijas ogļraču pilsētiņā.

Galvaspilsēta Tbilisi pēc pelēcīgās, taču nebūt ne garlaicīgās Čiaturi šķita kā koša glezna, kurā parādās aizvien jaunas krāsas un vaibsti. Pirmoreiz Tbilisi viesojos pirms gadiem sešiem, kad neviltoti jūsmoju par vecpilsētas romantiku, vakaros teiksmaini izgaismotajām katedrālēm un Narikala citadeles drupām. Nē, tas viss nekur nav pazudis, joprojām ir skatāms un baudāms, taču dažas metamorfozes sajūsmu neizraisīja. Tagad vecpilsētas šarmantajā panorāmā kā apmaldījušies svešinieki uzradušies stikla un metāla veidojumi, ar kuriem paši tbilisieši nezina, ko iesākt. Piemēram, jaukajā atpūtas parciņā pie Kūras upes, no kura redzams vislabākais panorāmas skats uz vēsturisko Mtacminda kalnu, balto Mātes Gruzijas statuju un kičīgo televīzijas torni, uzradusies milzīga bleķa caurule, kas stāv tukša bez jelkāda lietojuma jau pāris gadu. Neviens pat lāgā nevar pateikt, kāpēc tā vispār būvēta, lai gan šis arhitektūras brīnums jau paguvis iekļūt starptautiskos laikmetīgās arhitektūras bukletos kā Tbilisi jaunā kultūras centra galvenais objekts.

Pēdējos gados Gruzijā uzceltas jaunas ēkas vairākām valsts iestādēm. Mūsu gide Salome teica, ka šīm modernajām ēkām esot sava filozofija – visam tajās notiekošajam jābūt caurspīdīgam, tāpēc tās lielākoties celtas no stikla. Būtu jau labi, ja ar to pietiktu caurspīdīguma nodrošināšanai. Turklāt, ja katra ēkas forma ar kaut ko asociējas, tad varam tikai minēt, kāda filozofija iekodēta Kutaisi uzceltajā valsts parlamenta ēkā, kas atgādina milzīgu pārēdušos gliemezi, vai Tieslietu ministrijas ēkā, virs kuras paceļas daudzi mušmiru cepurēm līdzīgi jumti…

Protams, minētie objekti noteikti nav tie, ar kuriem asociējas Gruzijas pilsētas. Pieminēju tos vien tāpēc, ka šī nav īpaši apsveicama tendence – kur pagadās par katru cenu uzsliet stikla, betona un bleķa māju, nedomājot par to, ko tā dod vai drīzāk atņem kopainai.

Staigājot pa daudzu valstu vecpilsētām, nereti rodas jautājums – kāpēc lielpilsētu budžetos aizvien atrodas nauda visādu apšaubāmas gaumes arhitektonisko monstru būvei, turklāt vietās, kur tiem pilnīgi noteikti nevajadzētu būt, bet neatrodas sava kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai? Arī Tbilisi galvenās tūristu pastaigu ielas ir sakārtotas, atjaunotas un ēku fasādes ar savu košumu priecē pilsētnieku un tās viesu acis, bet burtiski jau nākamā paralēlā vai šķērsiela grimst dziļā aizmirstībā – vecās koka mājas ir pussagāzušās, daudzviet atstutētas ar kokiem, taču joprojām apdzīvotas, un nevienam nerūp, ka pagalmā zem kāpnēm ar izlūzušiem pakāpieniem un sašķiebušos balkonu rotaļājas bērni.

 

 

Ceļvedis tradicionālajā gruzīnu virtuvē 

Khinkali – ar rokām darināti mīklas sainīši, kas parasti pildīti ar gaļu un zaļumiem. Līdzīgi lieliem pelmeņiem, taču to augšdaļu veido maza mīklas austiņa, kas parasti ir jēla un nav ēdama. Aiz tās lielais pelmenis jātur, bāžot to mutē.

Khachapuri – kaut kas vidējs starp picu un siera pīrāgu. Katrā Gruzijas reģionā ir sava hačapuri variācija.

Shoti ir laužamā maize, ko pārdod arī Latvijā – kā lavašu. Uz pusdienu galda šoti maize tiek likta bez žēlošanas, jo daudzi ēdieni ir asi, un šī maize palīdz asumu dzesēt.

Kababi – asas, ar garšvielām uzlabotas desiņas, kuras mēs pazīstam kā kupātus.

Lobio – putra, kas gatavota no pupām un ļoti atgādina latviešu zirņu grūdeni.

Maconi – gruzīnu kefīrs. Pēc konsistences un garšas kaut kas vidējs starp kefīru, rūgušpienu un krējumu.

Basturma – saulē kaltēta liellopu gaļas rulete, kas ietīta asā paprikas garšvielu apvalkā. Maigāka basturmas variācija ir sudžuks, kura apvalciņš gatavots no ķiplokiem.

Šašliks – īstu gruzīnu šašliku neviens nemarinē nekādā šķidrumā! Tas tiek gatavots tikai no svaigas gaļas, vienīgi uzlabots ar pipariem un sīpoliem, tiek cepts uz vīnogulāju zariem, gaļas gabaliņus nepārtraukti grozot.

Churchela – saldums, kas vienmēr gatavots ar rokām: uz diega savērti dažādi rieksti, kas mērcēti ar miltiem biezinātā vīnogu vai citu augļu sulā, tai nepievienojot nekādus saldinātājus.