Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ilustratīvs attēls

Agris Liepins: Mākslīgi uzturētās divu valodu skolu sistēmas iznākums – zema izglītības kvalitāte

Izglītības un zinātnes ministrija veikusi pētījumus un secinājusi, ka, vadoties pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, Rīgas mikrorajonu skolās ir gaužām zema izglītības kvalitāte. Paviršās zināšanas novērotas tieši mazākumtautību skolās. Teiksim, kā ir – vienas mazākumtautības skolās. Konkrēti – krievu valodas mācību iestādēs. Tas saniknojis Rīgas mēru, un Nils Ušakovs meties atspēkot ierēdņu pausto – ministrijas pētījums esot viltojums un krāpšana. Nav vis krāpšana, bet gan mākslīgi uzturētās divu valodu izglītības sistēmas iznākums!

Krievu tautības bērni nav nedz dumji, nedz tizli, ja skolēnus pareizi motivē, ar viņiem viss ir kārtībā. Mana meita māca fiziku RTU inženierzinātņu vidusskolā. Klasē mācās kā latvieši, tā krievi, un par krievu jauniešiem viņa var teikt tikai labus vārdus – 
skolēni brīvi pārvalda valsts valodu, ir mērķtiecīgi un patiesi ieinteresēti sava priekšmeta apguvē. Mikrorajonu krievu skolu zemajam izglītības līmenim meklējami citi iemesli. Guļamvagonos valdošajā gaisotnē, vidē, kura veido jauniešu uzskatus un iespaido viņu domāšanu.

Pirms pāris gadiem kāds Krievijā diezgan pazīstams kungs atpūtās Rīgā. Vai nu ciemiņu nekur neveda, varbūt pats negribēja, bet ciemošanās laikā maskavietis apgrozījās vienīgi krievu kopienas aprindās, mums jau pazīstamo krievu kopienas darboņu apčubināts. Atgriezies Maskavā, viņš internetā ierakstīja savus vērojumus, un pārsteidzošā kārtā tie nebija šejieniešiem glaimojoši. Ļaujoties slāvu dvēseles plašumam un tiešumam, maskavietis Latvijas krievus nosauca par krievu tautas prastāko daļu (īstenībā viņš lietoja daudz nepieklājīgāku vārdu, bet man kauns to atkārtot). Maskavietis prātoja, ka Latvijas krievos viņš neesot saskatījis nekā no krievu tautas skaistās dvēseles – ne izdaudzināto sirsnību, nedz toleranci pareizticīgo garā, nedz pašuzupurēšanos un gatavību palīdzēt. Tā vietā viņš novērojis nepārtrauktu vēlmi apsmiet valsti, kurā viņi mīt, ļaunu apmelošanu un visaptverošu tenkošanu. Maskavietis nevarēja saprast – kas vietējiem krieviem traucē pilntiesīgi dzīvot, ar prieku iekļauties vietējā vidē, kārtīgi strādāt, labi nopelnīt un nopelnīto tērēt veikalos vai kafejnīcās, citiem vārdiem sakot – kas traucē normāli un pieklājīgi dzīvot vidēja lieluma Eiropas Savienības dalībvalstī, ievērot tās likumus un baudīt tās labumus?

Krievu viesis pamanīja pašu būtiskāko – mūsu valstī mākslīgi uzturēto sašķeltības sajūtu. Viņš ievēroja, ka Latvijā ir iedzīvotāju slāņi, kuri izvēlējušies pašizolētības politiku, un tas viņiem traucē normāli elpot. Pie šīs sašķeltības lielā mērā vainojama arī Latvijas izglītības sistēma ar gadiem piekopto divvalodību un nespēju kontrolēt, ko īsti krievu skolu audzēkņiem māca. Uz papīra viss izskatās skaisti, vēsturi māca, vadoties pēc Latvijas izglītības standarta, arī grāmatas ir Latvijā izdotās, bet devītā maija gājienos redzams, ka iemācīts ticis pavisam kas cits. Ar krievu skolās apzināti kultivēto pārliecību, ka, Latvijā dzīvojot, varēs iztikt bez valsts valodas zināšanām un noteiktais procents mācību vielas, kas apgūstama valsts valodā, ir tikai ķeksīša pēc. Ar mikrorajonos mākslīgi uzturēto pasaciņu, ka Latvijā puse no iedzīvotājiem ir krievi, kaut 2015. gada iedzīvotāju reģistra dati liecina, ka krievu ir 26,6 procenti, un viņu skaits turpina samazināties. Ja daļai Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošo skolu viss tvaiks aiziet, skatoties Putina televīzijas kanālus, izglītības līmenis attiecībā pret otru daļu krītas. Un pareiza ir ministra Kārļa Šadurska atziņa – tā mēs apzogam bērnus.