Dabā
Zaļā dzīvošana

Dabiskās pļavas Latvijas ainavā – vai izzūdošas? 16


Parkveida pļava Ziemeļgaujā Marsu saimniecībā.
Parkveida pļava Ziemeļgaujā Marsu saimniecībā.
Foto – Gundega Skagale

Pļavas ir elements, bez kura būtu grūti iedomāties Latvijas ainavu. Taču dabiskās, augu un citu dzīvo radību sugu piesātinātās pļavas, šobrīd Latvijā kļūst par retumu. Iespējams, pat nemanām to izzušanu, un vien tad, kad gribam saplūkt krāšņu pļavas puķu pušķi vai klausāmies vecākās paaudzes stāstos par dzelteno saulpureņu vai bezdelīgactiņu klājumiem, saprotam, ka tā ir vērtība, kas pamazām izslīd mums no rokām.

Viens kvadrātmetrs pļavas

Dabas aizsardzībai nozīmīgas pļavas pastāvējušas ne tikai gadu desmitiem, bet gadsimtiem. Tā ir viena no ainavas formām, kur cilvēks mijiedarbībā ar dabu ir nevis samazinājis, bet palielinājis bioloģisko daudzveidību. Tradicionāli apsaimniekojot pļavas, proti, ilgstoši vienā vietā vai nu pļaujot, vai noganot, izveidojusies lielāka augu bagātība nekā daudzās dabiskajās vidēs. Viesturs Lārmanis, Latvijas dabas fonda (LDF) eksperts, biologs un dabisko pļavu saimnieks saka: “Vienā kvadrātmetrā Latvijas pļavas no dabas daudzveidības viedokļa sugu ir pat vairāk nekā tropiskajā mežā.”

Dabiskās pļavas jeb bioloģiski vērtīgā zālāja ekonomiskā vērtība ,rēķinot biomasas apjomu, ko var iegūt no hektāra, vienmēr būs mazāka salīdzinājumā ar kultivēto zālāju. Taču dabiskām pļavām ir liela dabas daudzveidības un ainaviskā vērtība.

Un ne tikai – “Ir liela starpība starp pienu, kas ir nācis no gotiņas, kas ganījusies parastā pļavā un ēdusi varbūt divdesmit dažādus augus, un gotiņas, kas ēdusi vairāk nekā simts dažādus augus. Tā ir mūsu cerība, ka cilvēki sapratīs, ka tieši dabiskajā pļavā izaugušais gaļas kilograms vai piena litrs ir reizes desmit vērtīgāks nekā kultivētajā zālājā iegūtais, un par to tiešām ir vērts maksāt. Cilvēks, iegādājoties bioloģiski vērtīgu produktu, ir palīdzējis šādai bioloģiski vērtīgai pļavai būt,” mudina aizdomāties V. Lārmanis.

Pirms gadsimta trešo daļu Latvijas aizņēma dabiskās pļavas, turpretim šobrīd vairs tikai 0,7%, un no šiem 0,7% liela daļa ir uz izzušanas robežas. Daudzi vērtīgie zālāji ir uzarti, apmežoti vai apbūvēti. Taču intensīvai lauksaimniecībai nepiemērotās vietās vēl ir saglabājušās pļavas ar daudzveidīgu augu sugu klāstu.

Smalcināšana kaitē dabiskumam

Pļavas, ko nekad nav skāris arkla lemesis, kas izveidojušās, piemēram, mežam dabiski izretinoties ganīšanas vai pļaušanas iespaidā, parasti ir ar visaug-

stāko bioloģisko vērtību. Bioloģiski vērtīgākas ir dabiskās pļavas, kas ilgstoši nav mēslotas un ielabotas.

Par pļavas bioloģisko vērtību liecina tā sauktie indikatoraugi, kuru ir mazliet vairāk nekā piecdesmit – gan sviesta pogas atgādinošā saulpurene un violeti sārtās bezdelīgactiņas, gan gaiļbiksītes un lielziedu vīgrieze, no kurām sanāk ļoti garšīga zāļu tēja. Bioloģiski vērtīgas pļavas indikatorsuga ir arī vidējā ceļmalīte – “ne tā ar šaurajām lapiņām, ne arī platā, kura aug uz nomīdītām taciņām un kuras lapas liekam virsū pušumiem, bet vidējā,” rāda V. Lārmanis. “Dabiskā pļavā ir ļoti daudz dažādu augu vairākos stāvos, kultivētajos zālājos parasti koncentrējas uz vienu diviem augiem vienā augstumā,” piebilst biologs.

Pļavas var pastāvēt tikai tad, ja tās apsaimnieko, proti, nogana vai pļauj sienu, ko pēc tam novāc. Zāles smalcināšana nav risinājums, jo tādējādi pļava tiek mēslota, ļaujot dominēt atsevišķām augu sugām. Augu valsts kļūst vienveidīga un ieviešas augsto platlapju sugas, piemēram, suņuburkšķi, gārsa, arī graudzāles kā, piemēram, kamolzāle un plūksnainā īskāje, kas pamazam izspiež pārējās sugas. Lai atjaunotu pļavas, kur dominē augstie platlapji, tās ieteicams intensīvi pļaut, līdz samazinās dominējošā suga zelmenī.

Ja pļavu atstāj savā vaļā, proti, tajā neko nedara, tā pamazām aizaug. Uzkrājoties kūlai, augiem trūkst gaismas, sēklas nevar uzdīgt un attīstīties. Pamazām pļavā ienāk krūmi, un tā zaudē gan savu bioloģisko, gan ainavisko vērtību.

Aizaugošas pļavas atjaunojot, ieteicams izvākt krūmus un kūlu un turpmāk uzturēt, tās noganot vai pļaujot. Tiesa, ja izmanto noganīšanu, tad jāizvēlas ekstensīvai turēšanai piemērotas dzīvnieku šķirnes, piemēram, Romanovas aitas vai galoveju šķirnes gaļas govis.

Ļaujiet pamukt zaķiem

Vispiemērotākais pļaušanas laiks sausajām pļavām ir jūlijs, atsevišķas vietas pļaujot divas reizes gadā. Pļaušanas augstums 5 – 10 cm. Ieteicams ik pēc dažiem gadiem pļaut augustā vai nepļaut vispār, lai izsētos sēklas. Pļaušana ieteicama vairākos piegājienos, lai zālē mītošie dzīvnieki un putni var pagūt pārvietoties uz drošākām vietām.

Palieņu pļavas ir periodiski applūstošas pļavas, kurās palu ūdeņi katru gadu sanes organiskās barības vielas un palielinātā mitruma apstākļos bieži vien veidojas ciņi. Šādās pļavās apganīšana būtu veicama ne agrāk kā jūnijā, pēc noganīšanas var pļaut atālu. Ja palieņu pļavās dominē grīšļi, tad var pļaut agrāk, kamēr to stiebri nav pārkoksnējušies.

Noganīšana un appļaušana ieteicama arī parkveida pļavām. Kā šo pļavu atpazīt? Trīs koku grupiņa klajā laukā nav parkveida pļava vai ganības, bet tādi paši trīs koki mežu ieskautā pļaviņā, kur ekoloģiskā nozīme arī mežmalas efektam, jau ir. Atjaunošana un apsaimniekošana parasti ir nevēlamo koku un krūmu izciršana vienā vai vairākos paņēmienos, lai mazinātu pārmaiņu radīto stresu vecajiem kokiem, un pēc tam pastāvīga noganīšana. Ja tā nav iespējama, tad praktizē arī periodisku nevēlamo koku izciršanu, kad tie atjaunojušies.

Galerijas nosaukums
LA.lv