Sodiauto2_Saeima_11

Kas ir “divu sekunžu” likums un kā tas palīdz cīņā ar “stūmējiem”? Skaidro autoeksperts

Ja neesat vēl šādu ziņu pamanījuši, atgādinu – Saeima ir lēmusi par izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā un par dažiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem turpmāk būs jāmaksā krietni vairāk. Šķiet – labi. Vajadzīgi, savlaicīgi. Jo izvēlētie grēki tiešām kļuvuši pārlieku izplatīti. Un bīstami. Bet sods iespējams vien tad, ja pārkāpums fiksēts un pierādīts. Un te sākas problēmas (ne tikai Latvijā), kuras labo nodomu realizēšanas iespējas padara apšaubāmas. Lūk, divas no tām.

Telefona un viedierīču “lietošana”

Sods audzis pamatīgi. Bet ko tad īsti nedrīkst? Faktiski tikai vienu – tos verķus ņemt rokā. Un tas arī ir vienīgais, ko policija spēj fiksēt, ieraugot, apturot, pārkāpēja atzīšanos šā vai tā iegūstot vai ar moderni aprīkota auto kamerām neatļautas rīcības mirkli nobildējot. Ja telefons atrodas turētājā – pārkāpuma juridiski nav. Ja automobilī atrodas planšetdators (citā turētājā), kuru ar interneta pieslēgumu baro telefons – pārkāpuma formāli nav. Pēc loģikas, protams, ir. Bet fiksēt un sodīt par to nav iespējams. Pat tad nav, ja no ekrāna gāžas futbola spēles reportāža, ja tajā esi gan ar skatu, gan roku. Un vispār – mūsdienu auto jau pats ir “viedierīce”, skārienjutīgi ekrāni kļuvuši par to neatņemamu sastāvdaļu. Daudzas vadības funkcijas, kuras agrāk bija uzticētas vienkāršām, pierasti, intuitīvi atrodamām podziņām, nu prasa skārienu vai vairākus. Tas, kas agrāk automobilī bija “rādžiņš”, nu ir tāds krietns dators, kurš, starp citu, spēj arī projicēt tava kabatā esoša telefona ekrānu, tā lietotnes, vatsapu, skaipu, visu veidu e-pastus ieskaitot. Ļauj tos vadīt. Ar balsi (kas būtu labāk, bet grūti apgūstams) vai ar pirkstu bakstot. Pārkāpums? Ir taču “viedierīces lietošana”. Bet nav ne fiksējama, ne pierādama.

Starp citu – par pierādījumiem. Vislabāk būtu, ja reizē ar runātāja bildi policija varētu iegūt arī mobilo sakaru operatora apstiprinājumu, ka konkrētā pilsoņa numurs patlaban ir “ēterā”. Nevar. Tā ir pilsoņa privāta informācija un izpausta var tikt vienīgi tad, ja kāds sabraukts vai citādi smagi sagrēkots. Tad būs krimināllieta un noslēpuma statuss tiks noņemts.

Jaunais soda mērs varbūt nobaidīs kādu no tiem, kuri ir pārāk slinki, lai apgūtu brīvroku sistēmas (kuras viņu visai jaunajos auto neapšaubāmi ir), bet nekādā veidā nespēj vērsties pret ekrānu bakstīšanas epidēmiju, kura ir pārņēmusi ne tikai automobiļu salonus. Tā traucē normālu dzīvi daudz plašākā mērogā un nez vai mazināsies, jo pielīp jau agrā bērnībā un kļūst par neārstējamu atkarību. Palielinātais sods, kura saņemšanas iespējamība niecīga (pagaidām viens specializēts kontroles auto, vidēji visā Latvijā ap desmit sastādītu protokolu dienā), nez vai līdzēs.

Kas varētu līdzēt? Pirmkārt, tehniski līdzekļi. Saruna brīvroku režīmā varētu palikt. Bet rakstu darbu iespējas vajadzētu ja ne izslēgt (kā to, piemēram, jau dara populārā pro-gramma “Waze”, neļaujot rakstīt, ja esi kustībā. Otrkārt, dzelžaina pašdisciplīna. Savs likums, stiprāks par sodiem. Kustībā – tikai īsas un vienkāršas sarunas. Jāraksta – apstājies. Mūzikas sarakstu sastādi mājās atbilstoši paredzamajiem braucienu garumiem un iespējamajām noskaņām, ko ceļā lietosi bez bakstīšanās. Maršruta izvēlē nepieciešama navigācija? Apstājies. Saprogrammē nepieciešamo. Tikai tad startē, jo kustībā visa tava uzmanība nepieciešama ceļam un tā apkārtnei. Nevis ekrānam.

Nu nestum taču mani!

Līdzīgi liels soda pieaugums ir distances neievērotājiem. Atbalstu. Reizēm urkšķu – sist tevi vajadzētu! Nu ko tu lien man pakaļā pat tad, kad aiz tevis tāltālu neviena nav, pat tad, ja skaidri redzams, ka apdzīšana būtu bezjēdzīga, jo nav jau tur priekšā kur aizskriet (un piedevām pati apdzīšana bez ieskrējiena atstarpes ir gara un bīstama).

Arī šeit ir runa par atkarību. Par slimību, kuras simptoms ir vēlme būt pārākajam, ja nekur citur, tad vismaz šī brauciena trasē. Viens tāds (melns lendkruizers) man Daugavgrīvas šosejā pie finierfabrikas pašvilpa garām ar kādiem 120 atļauto 50 vietā, atdūrās priekšā braucošajā “vilcieniņā”, tur krietnu brīdi stūma mazu opelīti, tad pāri nepārtrauktai ass līnijai noblieza garām visai virknei, lai pie luksofora aiz Dzegužkalna būtu man priekšā metrus 40. Uz Vanšu tilta griezāmies gandrīz reizē, jo manis izvēlētā josla pēdējā Pārdaugavas krustojumā izrādījās tukšāka, arī uz tilta šis metās uz kreiso joslu (tā taču ātrajiem!), taču Mērfijs bija lēmis citādi. Arī šoreiz ātrāka bija mana rinda, kurā tad arī lielais fiksais iespruka aiz manis. Tur sēdēja, stūres ratu bungādams…

Šitos vajadzētu sodīt. Bieži un bargi. Ne tikai ar simtu, bet pieciem. Taču – atkal problēmu virkne. Kā un kas to distanci fiksēs? Mūsu noteikumu formulējums – attālumam (metros) jābūt pusei no ātruma (km/h) – prasa šo divu saistīto lielumu vienlaicīgu mērījumu. Kā to izdarīt, policijai īsti skaidrs nav. Teorētiski to varētu paveikt attiecīgi pārprogrammēts radars. Bet to mums maz. Un esošie gluži labu ražu novāc ātruma frontē. Netrafaretie auto? Nez vai pat viss viņu supermodernais radaru un kameru komplekts vienādojumu atrisinās. “Uz aci”? Šī brīža likumiem neder. Nikniem zēniem mēdz būt labi advokāti. Tādēļ – lāgā neticu, ka teorētiskais soda palielinājums stūmējus izārstēs. Cenšos viņus, kā saka, neņemt galvā. Reizēm pamēģinu audzināt, stopsignālu pamirkšķinot. Biežāk – ieslēdzis labo pagriezienu, laižu garām. Un sargu savu distanci. Vieglākā tās pareizības kontrole ir “divu sekunžu likums”. Kad priekšējais ir pie redzama orientiera (ceļa zīme, stabs u. tml.), saku lēnām – viens… Ja esmu viņa vietā, pirms pateikts “divi”, braucu par tuvu. Kas ir ne tikai nedroši, bet arī nekomfortabli, neekonomiski – jo bremzēt nākas biežāk.

Tā ar tiem sodiem. Nelīdzēja tie dullajiem līdz šim. Starp citu, 63% no vadītājiem, kas vēlāk nonāk smagā negadījumā, iepriekš ir bijuši divi un vairāk fiksēti pārkāpumi. Rekordi – 35 ātruma pārkāpumi, septiņas nepiesprādzēšanās, astoņas ignorētas ceļa zīmes. Nelīdzēja vecie sodi. Nez vai glābs jaunie.