Kultūra
Teātris un kino

Cilvēkiem vajadzīgs vieglums. Saruna ar Liepājas teātra nodarbinātāko aktieri Sandi Pēci 16


Sandis Pēcis
Sandis Pēcis
Foto – Edgars Pohevičs

No 9. līdz 13. augustam Rīgā, Dailes teātrī, būs iespēja noskatīties Liepājas teātra pēdējo gadu spožākās izrādes – iestudējumu “Piafa”, kā arī horeogrāfa un režisora ­Sergeja Zemļanska kustību izrādi “Precības”. Abās izrādēs uz skatuves arī Liepājas teātra aizvadītās sezonas visvairāk nodarbinātais aktieris ­Sandis Pēcis.

Pirms nepilniem desmit gadiem Liepājas teātrī ienākušo cēsnieku Sandi Pēci vairs par jauno aktieri nesauksi. Dabiski šarmants un daudzpusīgs aktieris, kurš, kā pats saka, priecājas par katru iespēju, kad režisors dod brīvāku vaļu aktiera paša radošajam garam. Daudzpusību pamanījuši un steidz izmantot arī režisori – no spoža dramatiska mīlētāja Remarka “Trīs draugos” karjeras sākumā aktieris spējis transformēties gan kleitā tērptā un negantā Sniegbaltītes pamātes Spogulī, gan meistarīgi izdejot “Precību” peripetijas zem režisora Sergeja Zemļanska prasīgās horeogrāfa lupas vai arī spēlēt lācīgu fizkultūrieti krievu režijas meistara Konstantīna Bogomolova versijā par “Mēnesi uz laukiem”, reizē pagūstot ar krietnu azarta devu nodziedāt teātra Ziemassvētku koncertus. Vid­zemnieks, kas iesakņojies Liepājā, kur kopā ar dzīvesbiedri, dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci audzina dvīņus. Aktieris joko – ja kaut kas spētu aizvilināt no vēju pilsētas, tad tikai Holivuda.

Vidzemnieks Liepājā – šī laikam ir paliekoša kombinācija.

S. Pēcis: Melotu, ja teiktu, ka sākumā nebija jāpierod. Bet, kad pieradu – iepatikās. Nu tas viss apaudzis ar bagātībām – bērniem, lielisku teātra kolektīvu, uz kuru brauc interesanti režisori. Ir pat sajūta, ka nekur citur negribētu. Tepat arī Lietuva, kur izieta visa teātra skola. Šeit ir mani cilvēki. To Liepājas ģeogrāfiju, jūru, zaļumu gan tā īsti esmu uztvēris tikai pēc bērnu piedzimšanas. Te ir kluss, mierīgs, jūra no mājas septiņu minūšu gājiena attālumā. To sāku arvien vairāk novērtēt, kļūstot vecāks.

Mūsu saruna notiek īsajā starplaikā starp divām teātra sezonām, turklāt aizvadītajā jums, par laimi vai ne, izdevies kļūt par nodarbinātāko aktieri teātrī. Pieļauju, ka šis bijis rezer­vju atjaunošanas laiks, lai var doties tālāk?

Jā, pagājusī sezona iznāca ļoti jaudīga. Varēju atgūties tikai pēdējā mēnesī, jo, kamēr pārējie maijā mēģināja pēdējo iestudējumu, Viestura Meikšāna “Mizantropu”, es spēlēju tikai repertuāra izrādes, nepiedaloties svīšanā mēģinājumos, vienkārši izbaudīju spēlēšanās prieku. Tik pamatīgai aktiera nodarbinātībai ir divas puses. No vienas puses, tu visu laiku esi aizņemts un nav laika nodarboties ar kaut ko papildus, lai nopelnītu naudu, jo nav noslēpums, ka strādāt šādā valsts vai pašvaldības iestādē atlīdzības ziņā nozīmē mazliet nodarboties ar labdarību. Bet no otras, tāpēc jau esmu aktieris, ka šī ir lieta, par ko ir milzīgs lepnums un prieks.

Spēlējot tik intensīvi, nav bail no rutīnas?

Šī ir jau devītā sezona, nesen mēģināju paskaitīt, cik izrāžu man bijis, vienā brīdī sajuka. Pats biju pārsteigts, jo iekšpusē, teātra virpulī, tu nepamani, kā tas viss sakrājies. Protams, nekāds veterāns neesmu, bet kaut kāda pieredze jau ir. Manā gadījumā kaut kas tāds kā rutīna bija pašā sākumā, kad atnācu uz Liepājas teātri, pēc Klaipēdas studijām. Tu, tāds jauns, enerģijas kamols, ienāc teātrī, un tad mauc un kapā, un vienā brīdī pierodi pie tā ritma jeb, ja gribi, pie rutīnas. Un tad kādā brīdī no spēka un ekstāzes aktiera kļūsti par kaut ko citu. Sāc strādāt savam priekam. Tā vairs nav ēdnīcas zupa, bet tādas foršas kūciņas. Nu jau teātris ir izbaudāms process.

Aizvadītajā sezonā daudzkārt godalgotā izrāde “Precības”, ko nu vedīsit uz Rīgu, un tās “dejojošais teātris”, kas pārsteidza ne tikai Liepājas skatītāju, bet arī stingro kritiķu žūriju, bija viens no tādiem procesiem?

Tas bija ļoti labs process. Sergejs Zemļanskis deva iespēju padomāt, sajust citādi. Jā, bija mirkļi, kad briesmīgi gribējās pateikt priekšā to saturu ar vārdiem, jo, neliegšos, pēc ierastās teātra spēlēšanas pateikt visu ar kustību bija grūti. Darīt kaut ko tik atšķirīgu vienmēr sākumā ir kā sitiens pa pieri. Bet tad tu vienā brīdī attopies, ka mēģinājumos nevis mācies tekstu, bet dejo no rīta līdz vakaram, tad ir īstā atdeve. Nu jau viss notiek viegli, bet joprojām šī izrāde ikreiz ir liels piedzīvojums. Nevaru vien sagaidīt, kad būsim viesizrādēs Rīgā, savilkšu visus tos pontonus un mēteļus šajā temperatūrā (smejas).

Kurš pašam šobrīd ir garšīgākais teātra kumosiņš, ja lieto tādas kulinārās līdzības?

Man sirdī iekritis darbs kopā ar režisoru Ģirtu Šoli, taisījām zinātniskās fantastikas izrādi “Biļete uz Tranaju”. Tā bija spilgta, neparasta estētika, kādā nebija strādāts, bet reizē tajā bija kaut kas ļoti cilvēcisks, foršs. Šolis ir režisors, par kuru varu teikt – visu cieņu! Viņš dod daudz radošas brīvības.

Kā aizņemtākais Liepājas aktieris pamanās nokļūt uz ekrāniem? Tikko pirmizrādi piedzīvoja Andreja Ēķa “Blēži”, ir loma arī Latvijas simtgades kinofilmā “Dvēseļu putenis”, jūsu dosjē atrodas arī pa kādam televīzijas seriālam.

Protams, man tas režīms, braucot filmēties no Liepājas, reizēm ir interesants. Beidzas vakara izrāde, bet tu sēdies mašīnā, jo agrā rītā tevi gaida filmēšanas laukumā. Tad tu nakts vidū “iegāzies” pie māsas, pāris vārdi, snaudiens, un aiziet! Tāds ekstrēmais sports. Bet kino ir forša pārmaiņa. Un arī retā iespēja pastrādāt kopā ar kolēģiem no citiem teātriem. Pats galvenais, kas to atšķir no teātra, ir spēja gaidīt īsto brīdi. Filmēšanas laukums, kameras “stellējas”, notiek visa tā burzma, tu satiec foršus kolēģus, vide nemitīgi mainās. Atšķirībā no teātra darbība bieži norisinās reālā vidē – ja tranšeja, tad tranšeja, tajā brīdī vien paspēj nodomāt, ka, paldies Dievam, nelido īstas lodes.

Runa ir par “Dvēseļu puteni”, pieļauju. Kas ir jūsu varonis?

Viņš ir jauns puisis, igauņu zvejnieks, bet brālības vārdā izdomā pievienoties mūsu karapulkam, palīdzēt savējiem. Tad nu viņš nokļūst tik tālu, ka sadraudzējas ar filmas centrālo brigādi. Viņš, kā jau igaunis, nav no runātājiem, vairāk darītājs, visu ar prātu un pīpēšanu. Godīgi sakot, tieši pateicoties šai īpašībai, viņš arī iziet cauri visiem notikumiem. Izdzīvo. To prātu un pīpēšanu der pamācīties arī man. Nē, pīpēšanu tomēr ne, to esmu atmetis.

“Blēži” ir stāsts ar pavisam citu, vieglas komēdijas garšu.

Protams, tā ir filma ar pavisam citādu mērķi. Ir interesanti, katrs režisors strādā atšķirīgi, žanri atšķiras, un es nevaru teikt, ka man viens patiktu vairāk nekā otrs. Tas ir kā ziema un vasara. Ir labi paslīdēt ar slēpēm un arī nopeldēties. Es pat priecājos, ka sit pārmaiņas. Tāpat kā teātrī, laiku pa laikam gribas kaut ko pamainīt. Tie kontrasta brīži dod jaunu enerģiju.

Jūs esat viens no aktieriem, kuriem nav iebildumu pret filmēšanos seriālos.

Jā, kādēļ gan? Neesmu pret tiem pārāk kritisks, jo arī šim virzienam ir savas perspektīvas. Cilvēkiem ir vajadzīgs vieglums un nepiespiestība. Un aktierim labākais ir tas, ka ne tikai skatītājs, bet arī tu pats nezini, kā tālāk veidosies tavs tēls.

Pašlaik ar dzīvesbiedri esat ne tikai absolūti teātra cilvēki, bet arī jauni dvīņu vecāki.

Dvīņu vecāki un vispār vecāki esam pirmoreiz dzīvē, mēs mācāmies. Laika menedžments ir izdzīvošanas jautājums. Šajā ziņā nevaru nekādi lielīties, laika visu laiku pietrūkst, zelta formulu neesmu izgudrojis. Droši vien tad, kad būšu, viņi jau būs izauguši. Audzināšanā cenšamies būt maksimāli demokrātiski. Cenšamies salāgot tā, lai ir labi gan vienam, gan otram. Lai gan viens, gan otrs ir priecīgs un nepārvēršas par zombiju. Kad tu apņem kādu par dzīvesbiedru, tu apņem cilvēku, un gribas, lai viņš ir šis cilvēks arī turpmāk. Priecīgs cilvēks.

Režisori ir pamanījuši, ka jums labi padodas izrādes bērniem. Tēta loma ir mainījusi skatu uz bērnu auditoriju?

Man bērnu izrādes ir tīrā medus maize. Bērni ir nevis skatītāji, bet līdzdzīvotāji. Tās emocijas, kad skatītāju zāle pilnā balsī sauc, nē, Sniegbaltīt, nekod ābolā! Un tad viņa tomēr nokož… Pieaugušie jau nāk ar attieksmi, varbūt kaut kādiem aizspriedumiem. Ir bijis tā, kad sēžu, skatos, kā kolēģi spēlē, un smejos līdz ausīm. Un te – mani kāda kundze kušina. Nezinu, laikam kaut kāds priekšstats par to, kā jāskatās teātris.

Tepat uz soļa nākamā sezona. Būs tikpat spraiga kā iepriekšējā?

Man šķiet, šī varētu sanākt ļoti forša sezona, jo būs vairāki pilnīgi atšķirīgi gabali. Gan jēgpilni, gan baudāmi. Pirmoreiz kopā ar režisoru Valteru Sīli runāsim par Pirmā pasaules kara laika peripetijām Latvijā (izrāde “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. – A. K.). Par to vienu brīdi, kad principā Liepāja bija visa neatkarīgā Latvija. Šī būs iespēja paskatīties, ka tas, kā tagad dzīvojam, nemaz nav tik slikti. Un mūsu noteikumi un likumi nav izdomāti, lai cilvēkiem bojātu dzīvi, bet lai radītu kaut kādu sadzīvošanas iespēju. To var saprast tikai tad, ja redz, kāds bardaks bija tolaik. Pagaidu valdība, vācieši, krievi. Arī tad atradās veikli ļautiņi, kas ūdeņainam pienam piešāva klāt kaļķi, lai baltāks, bet petrolejas vietā pārdeva benzolu, kas lampās uzsprāga.

Vēl jālūdz Dievs, lai Konstantīnam Bogomolovam neiekrīt citi svarīgāki darbi un mēs varētu pavasarī strādāt kopā pie Čehova “Ķiršu dārza”. Darbs ar šo režisoru vienmēr ir vienreizējs, tāds ir gan viņa domas lidojums, gan tas, kā viņš prot to pasniegt, turklāt neviena loma nav mazsvarīga vai nenozīmīga, katrs elements ir izšķirošs kopējā procesā – tev nav tāpat vien jāstāv kā mēbelei ar spoguli vai nazi rokā.

Galerijas nosaukums

Radošais CV: Noslogotākais Liepājas teātra aktieris

Sandis Pēcis (1987) Liepājas teātra aktieris kopš 2009. gada, studējis aktiermākslu Klaipēdas universitātē, saņēmis “Spēlmaņu nakts 2011/2012” balvu kā Gada jaunais skatuves mākslinieks par Roberta Lokampa lomu izrādē “Trīs draugi” Liepājas teātrī.

Saistītie raksti

Lomas Liepājas teātra repertuārā: Stepans (“Precības”, režisors S. Zemļanskis); loma izrādē “Liepāja, Latvijas galvaspilsēta” (no 8. septembra), Mazais Luī, Žoržs, amerikāņu jūrnieks, Šarls, Minders (“Piafa”, režisore L. Groza-Ķibere); Dens Melits un Elfreds Vlejs (R. Šeklija “Biļete uz Tranaju”), Dzelzs cilvēks (“Smaragda pils@ta. Enter”); Bohēmas viesis (“Esi sveicināta, bohēma!”); Vadītājs (“Kādas sievietes stāsts”, režisore L. Groza-Ķibere), Aleksejs Nikolajevičs Beļajevs (“Mēnesis uz laukiem”, režisors K. Bogomolovs), Spogulis (“Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, režisors Dž. Dž. Džilindžers); gleznotājs Bananito un spiegs (“Dželsomīno melu zemē, režisors Ģ. Šolis); Puisis (“Pūt, vējiņi”, režisors Dž. Dž. Džilindžers).

Lomas TV un kino: Lauris Lejnieks (seriāls “Svešā seja”), Rūdolfs (“Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums”), policists (“Blēži”, režisors A. Ēķis).

 

Rīgā: piecas dienas, divas izrādes

Liepājas teātra viesizrādes Rīgā, Dailes teātrī:

9., 10. augusts, “Piafa”;

11., 12., 13. augusts, “Precības”.

LA.lv