Kultūra
Kultūrpolitika

Blaumaniskas kaislības klusajos Brakos 16

Foto – Karīna Miezāja

Šim rakstam ir diezgan gara priekšvēsture: vasaras sākumā “Latvijas Avīze” saņēma zvanu no Ērgļu novada domes, kur izveidojies konflikts starp domes pozīciju un opozīciju, vēlētāju apvienību “Kopā ir spēks”, kuru pārstāv Māris Olte, Inga Bite un Andris Spaile, un ilggadējo vispirms Madonas rajona Ērgļu pagasta, tagad Ērgļu novada vadītāju Guntaru Velci, kurš pārstāv vēlētāju apvienību “Mēs Ērgļu novadam”. Opozīcija uzskata, ka tās idejas novada attīstībai tiek ne tikai noraidītas, bet pat vispār nenonāk līdz novada iedzīvotajiem, jo apvienībai neļauj tās iekļaut domes sēžu darba kārtībā.

Viens no strīda punktiem ir arī Rūdolfa Blaumaņa memoriālā māja–muzejs “Braki”, un pretrunas tieši pēdējā laikā saasinājušās tādēļ, ka muzejam nepieciešama jauna administratīvā ēka.

 

Pagātnes garās ēnas

Šaubu par tās celtniecības nepieciešamību nav nevienam – ne pozīcijai, ne opozīcijai un, protams, arī ne muzeja darbiniekiem, kuri kopš 20. gadsimta 50. gadiem mitinās būvē, kas savulaik celta kā Politehniskā institūta (tagad – Rīgas Tehniskā universitāte) sporta bāze. Celta steigā, nekvalitatīvi, šobrīd lielākā ēkas daļa ir katastrofālā stāvoklī – ar ielūzušām grīdām, nobrukušiem griestiem. Izmantojama tikai neliela mājas daļa, kurā izvietots gan muzeja krājums, gan administrācija. Taču apstākļi nav piemēroti ne darbam, ne krājuma kvalitatīvai saglabāšanai un uzskaitei, kur nu vēl tā pilnvērtīgai izpētei un darbam ar krājumu.

Muzeja “Braki” vadītāja Zinta Saulīte stāsta – papildu sarežģījumus pašvaldībai radījis fakts, ka muzeja administrācijas ēka tikai samērā nesen pārņemta Ērgļu novada bilancē. Līdz tam pašvaldība celtni nav varējusi ne remontēt, ne pārbūvēt, ne arī nojaukt.

Laika gaitā bijušas dažādas idejas, tostarp doma, ka veco administrācijas ēku varētu kapitāli remontēt un iekārtot tajā gan izstāžu zāli un konferenču telpas, gan, iespējams, pāris istabas, kurās varētu apmesties tūristi. Tomēr celtnes izpēte likusi no šīs idejas atteikties, jo ieguldījumi būtu pārāk lieli un, kā norāda domes priekšsēdētājs, gan izstāžu zāle, gan ērtas telpas, kur pulcēties iedzīvotājiem, ir Ērgļu centrā.

Tiktāl nevienam nav īpašu iebildumu. Taču tālāk pretrunas kļūst nepārvaramas. Pirmkārt, opozīcijas deputāti norāda uz novada domes vadības nevēlēšanos atklāt, cik maksājuši līdzšinējie projekti, jo pasūtīti jau vairāki administratīvās ēkas metu varianti. Guntars Velcis gan pārmetumus sauc par nepamatotiem, jo “Latvijas likumdošana nepieļauj publisko izmaksu neatklāšanu, un, ja deputāti pieprasa informāciju, tā arī tiek sniegta”. Turpretī opozīcijas deputāti sūdzas par ilgstošu un apzinātu domes vadības izvairīšanos no opozīcijas uzdoto jautājumu iekļaušanas domes sēžu kārtībā, arī par visu, kas saistīts ar “Brakiem”.

Patlaban muzejs un domes vadība ar arhitektu vienojusies, ka ēkai jābūt nelielai un kompaktai, tikai ar telpām, kurās izvietots krājums, un darbinieku biroja daļu. Sabiedriskā apspriešana par muzeja administrācijas ēku nav veikta, un varētu arī teikt: kam tā vajadzīga, muzeja speciālisti taču vislabāk zina savas vajadzības. Tam varētu arī piekrist, ja, kā minēts, pašreiz izstrādātais nebūtu jau trešais variants, un ir pilnīgi skaidrs, ka tie tiek pārveidoti un pilnveidoti par Ērgļu novada iedzīvotāju nodokļos samaksātajiem līdzekļiem.

Zināmā mērā Braku muzeja krājuma apstākļu uzlabošanā varētu iesaistīties arī valsts, norāda Kultūras ministrijas komunikāciju speciāliste Inita Kabanova: “Ņemot vērā, ka muzejs glabā daļu no Nacionālā muzeju krājuma un Muzeju likums paredz valsts līdzdalību tā saglabāšanas sekmēšanā, pēc ēkas uzcelšanas varētu tikt piesaistīti valsts līdzekļi, muzejam konkursa kārtībā pretendējot uz finansējumu Valsts Kultūrkapitāla fonda administrētajā mērķprogrammā akreditētajiem muzejiem.”

 

Indrānu oši un Braku birzs

Lietai ir arī otra puse: pašvaldība plāno celt muzeja administrācijas ēku par līdzekļiem, ko iegūtu, izstrādājot novada teritorijā esošu mežu. Daļa no šī meža ainaviski un tematiski saistīta ar Brakiem – tajā atrodas gan zibens šķeltais akmens, gan Edgara skulptūra, gan krēsls Annai Brigaderei. Sākotnēji mežu bija plānots nocirst kailcirtē, kas kalpoja par pēdējo punktu apvienības “Kopā ir spēks” deputātu pacietības kausā.

Zinta Saulīte, rādot mežu, skaidro – Blaumaņa laikā tā šeit vispār nav bijis, un akmens, kā skaidri lasāms rakstnieka darbos, kuru ainavas lielā mērā balstās tieši Braku apkārtnē, gulējis lauka malā. Tādējādi kailcirte nebūtu pretrunā vēsturiskajai ainavai. Vēl jūnijā, kad apmeklēju “Brakus”, runa bija par kailcirti, atstājot dabisko pamežu, kas tad ar laiku aizstātu pašreizējo mežu. Taču, iztēlojoties jēdzienu “kailcirte” dabā, acu priekšā iznirst visai nepievilcīga aina, kas noteikti nerotātu Braku apkārtni. Vēl vasaras sākumā Guntars Velcis kā nevajadzīgu noraidīja arī mežsaimniecības speciālista vai ainavu arhitekta iesaisti saudzējamo koku izvēlē un ataudzē.

Šajā laikā opozīcijas spiediena ietekmē tomēr domes vadības nostāja ir mainījusies un lietā iesaistīti Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” speciālisti. Tapis lēmums, kuru, ticams, nolasīs Ērgļu domes sēdē šonedēļ, 23. augustā.

Pieredzējusī meža ieaudzēšanas un atjaunošanas speciāliste, inženierzinātņu doktore Mudrīte Daugaviete atzina – kopšana mežam kritiski nepieciešama, jo tajā nekas nav darīts vismaz 30 gadus un lielākā daļa koku ir sasnieguši cirtmetu. “Tur aug sešdesmitgadīgi baltalkšņi, daudzām eglēm uzblīdušas apakšas, daudzi koki iekārušies citu lapotnē un var kuru katru mirkli gāzties.” Taču mežam, to rūpīgi un pārdomāti izkopjot, ir lielisks ataudzes potenciāls.

Tomēr akcents ir uz “rūpīgi un pārdomāti”. Mudrīte Daugaviete uzsvēra – tā kā viens no muzeja kvartāliem tik tuvu pieguļ muzejam, nekādā ziņā nedrīkst atstāt mežizstrādes firmas pārziņā, kurus kokus cirst un kurus – atstāt. “Protams, mežu varētu izstrādāt pakāpeniski. Tomēr mēs nolēmām, ka tie 13 hektāri jāizstrādā vienā piegājienā, gada laikā, atstājot maksimālu skaitu ekoloģisko koku, un gada laikā tās platības arī jāatjauno ar konkrētajā nogabalā prasīto koku sugu – bērzu, egli, ozolu. Tādēļ tika nolemts, ka atstāsim divreiz vairāk, nekā prasīts, proti, 20 ekoloģiskos kokus uz hektāru visā teritorijā. Pat gribējām ierakstīt lēmumā, ka tur jāiet profesionāļu grupai, lai iezīmē īstos kokus, lai neciestu ainaviskais, vizuālais skatījums. Padarīt to par saimniecisku mežu – tas galīgi neder.”

 

Personība un ainava

Varētu ciniski teikt: ­štrunts par kokiem, ka tik nauda! Galu galā arī Indrānu ošus pārdeva attīstības vārdā. Tomēr, pirmkārt, nevar droši paredzēt, ka ieņēmumi par nocirsto mežu patiešām segs administratīvās ēkas celtniecībai nepieciešamos līdzekļus. “Ja pašvaldība pasteidzas, kamēr vēl turas augstās cenas par zāģmalku, tad varbūt,” pieļauj Mudrīte Daugaviete, gan piebilstot – daudz atkarīgs no mežizstrādātāja. Jāpiebilst – šajā gadījumā pašvaldībai zināmā mērā nāksies strādāt pretī saviem īstermiņa mērķiem, lai patiešām saglabātu vērtīgākos kokus, kas dotu vislielāko ainavisko ieguvumu, jo, ticams, tieši tie ir arī visvērtīgākie un ienestu lielāko naudu.

Otrkārt, vismaz tikpat svarīgs ir emocionālais faktors. Ainava ir neatņemama Braku sastāvdaļa. Tieši “Braku” miers un 19. gadsimta latviešu sētas gaisotne pārsteigusi ārzemju muzeju pārstāvjus Starptautiskās muzeju padomes Literatūras un Komponistu muzeju starptautiskās komitejas (ICOM ICLCM) dalībniekus, kuri nupat, augusta sākumā, konferences “Personība un laiks muzeja ekspozīcijā” laikā apmeklēja Blaumaņa muzeju. Aleksandra Čaka muzeja direktore un ICOM valdes locekle Antra Medne stāsta – tas, kas uzrunājis konferences dalībniekus, ir gan sētas gaisotne, gan Blaumaņa personība, ko tā atklāj: “Nevajag aizmirst sajūtas, ko apmeklētājs saņem, ieejot muzejā. Personība ir centrālā ass, ap kuru grozās pilnīgi viss, un personību muzejs nav tikai gultas, galdi vai dvieļi, bet sajūtas, tas, kā jūties tajā vidē. Kolēģi, kuri pirmoreiz iegāja 19. gadsimta latviešu sētā, ieinteresējās, un Zinta Saulīte parādīja arī Blaumaņa tulkojumus – to, ka tas nav tikai latviešu autors. Svarīgākais ir, ja tu jūties gaidīts, jūties uzņemts, un tad jau tālāk nāk pētniecība, izpēte, izzināšana.”

Ērgļu novada domes opozīcija uzskata – arī muzeja darbam būtu jākļūst aktīvākam, mūsdienīgākam. Tūrisma iespējas novadā un pašu ērglēniešu atpūtas iespējas veicinātu takas atjaunošana starp “Brakiem” un relatīvi netālu esošo brāļu Jurjānu muzeju “Meņģeļi”. Opozicionāriem muzejā gribētos redzēt arī lielo, profesionālo teātru iestudētos Blaumaņa darbus, ne tikai amatierteātru veikumu kā pēdējos gados.

 

Kompleksa muzeju problēma

Tomēr šis ir komplekss jautājums, kur “Braki” var kalpot par pamācošu ilustrāciju. Lielākā daļa Latvijas personību muzeju atrodas samērā nomaļus, un tajos bieži strādā tikai viens, augstākais, divi darbinieki, kuriem jārūpējas par visām tradicionālajām muzeja funkcijām. “Braku” gadījumā turklāt tieši muzeja vadītāja vienmēr rakstījusi projektus, lai piesaistītu līdzekļus muzeja ēku atjaunošanai, un arī tas prasa laiku. Radošām idejām nepieciešams laiks un svaigs skats, tādēļ iespējams – rūpes par projektiem muzeja ēku atjaunošanai tomēr būtu jāuzņemas domei, ļaujot muzeju darbiniekiem koncentrēties uz idejām par ekspozīcijas atsvaidzināšanu un krājuma radošu izmantošanu.

Pašreizējā situācija neveicina jaunradi, jo darbinieki ir pārmēru aizņemti. Tieši šī iemesla dēļ, kā stāsta Antra Medne, jau divtūkstošo gadu sākumā Andrai Konstei, kura tobrīd strādāja Aleksandra Čaka muzejā, radās ideja par ikvasaras pieredzes apmaiņas kursiem personību muzeju speciālistiem. Kopš Andra Konste mainījusi specializāciju un vada Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, viņas sākto darbu turpina Antra Medne, ik vasaru uz trim dienām pulcinot personību muzeju speciālistus kādā no muzejiem, lai būtu iespējams klātienē izrunāt iespējamās problēmas un risinājumus. Protams, cits jautājums – vai nelielā štata dēļ muzeju darbinieki vienmēr spēj apmeklēt tālākizglītības pasākumus un konferences.

Antra Medne norāda arī uz vēl kādu ļoti sensitīvu aspektu, par kuru Latvijā nav pieņemts skaļi runāt: muzeja speciālistu novecošanos. “Būtu jāsaņemas un jāpasaka: muzejā štatā nevajadzētu strādāt cilvēkiem pēcpensijas vecumā. Viņi ir ļoti pieredzējuši un zinoši, var būt voluntieri un izcils atbalsts padomdevēju lomā, bet, lai muzejā kas radikāli mainītos, štatā jāiesaista vismaz viens jauns cilvēks. Pašvaldībai šim mērķim jānodrošina vismaz 800 eiro alga, jo jaunajiem radošas idejas un interese par darbu personību muzejos ir.”

Jādomā, “Braki” nav arī vienīgais pašvaldības muzejs, par kura darbu domes pozīcijai un opozīcijai ir atšķirīgi viedokļi. Par to, cik saprātīgi politisku kašķu dēļ ir nesadarboties un neizvērtēt idejas un piedāvājumus tikai tādēļ, ka tos izvirzījuši politiskie oponenti, jāspriež pašiem ērglēniešiem nākamajās vēlēšanās. Tomēr daudz svarīgāk par visiem kašķiem ir – lai kultūras vietas, personību muzeji, turpinātu pastāvēt. Jo novados mainās gan pozīcija, gan opozīcija; viedokļi par to, kā jāfunkcionē kādam konkrētam muzejam, var būt dažādi, taču vienotībai būtu jāvalda jautājumā par to, ka kultūras vēsturi pazaudēt nedrīkst.

 

Kultūras ministrija: muzejs darbojas sekmīgi

Inita Kabanova, KM komunikāciju speciāliste: “Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs “Braki” ir akreditēts 2015. gadā uz pieciem gadiem. Analizējot muzeja darbu, akreditācijas komisija ir konstatējusi, ka muzejā tiek īstenotas visas Muzeju likumā noteiktās pamatfunkcijas un muzeja darbība atbilst likumā noteiktajiem akreditācijas nosacījumiem. Īpaši atzīmēts muzeja darbs ar sabiedrību, popularizējot rakstnieka literāro mantojumu, un muzeja veiktais pētnieciskais darbs. Jau daudzus gadus muzejs kopā ar biedrību “Rūdolfa Blaumaņa literārais mantojums” organizē R. Blaumaņa literārās prēmijas konkursu skolēniem. Konkurss ir iekarojis lielu atsaucību skolēnu un skolotāju vidū visā Latvijā.”

 

Galerijas nosaukums

 

Daži personību muzeji un to apmeklētāji 

Jāzepa Vītola muzejs “Anniņas”

Apmeklējumu skaits kopā: 2303, no tiem individuālie – 1207, skolēni grupās – 246, ārzemnieki grupās – 47.

Muzejs atvērts apmeklētājiem 252 dienas gadā

Raiņa muzejs “Jasmuiža”

Apmeklējumu skaits kopā: 3659, no tiem individuālie – 583, skolēni grupās – 195

Muzejs atvērts apmeklētājiem 129 dienas gadā

Pastariņa muzejs, 2017. gads

Apmeklējumu skaits kopā: 5652, individuālie – 1327, skolēni grupās – 551, bezmaksas apmeklējumu skaits – 1996

Muzejs atvērts apmeklētājiem 255 dienas gadā

“Meņģeļi”

Apmeklējumu skaits kopā: 5100, no tiem individuālie – 1264, skolēni grupās – 697.

Muzejs atvērts apmeklētājiem 147 dienas gadā.

“Braki”

Apmeklējumu skaits kopā: 8410, no tiem individuālie – 2150, skolēni grupās – 2250, ārzemnieki grupās – 95.

Muzejs atvērts apmeklētājiem 290 dienas gadā

Andreja Pumpura muzejs

Apmeklējumu skaits kopā: 13 697, no tiem individuālie – 1968, skolēni grupās – 3135, ārzemnieki grupās – 275.

Muzejs atvērts apmeklētājiem 307 dienas gadā.

Dati – kulturaskarte.lv.

LA.lv