Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Māris Zanders: Nepieciešama politiskā cīņa, nevis tās imitācija

“Vienotības” kongresa priekšvakarā virkne partijas pārstāvju (piemēram, Rihards Kozlovskis, Vilnis Ķirsis) publiski pauduši, ka svarīgāks par “personāliju” tēmu esot politiskā piedāvājuma satura jautājums. Tam varētu piekrist, jo partijas ilgstoša asociēšanās ar attiecību kārtošanu starp atsevišķām personībām par labu nav nākusi. Vienlaikus cerēt, ka ar labi, saprotami un kolorīti noformulēta satura piedāvājumu pietiks, arī būtu naivi. Programmas un koncepcijas mēs rakstīt mākam, nereti gluži sakarīgas. Neērtā patiesība – un tā attiecas ne tikai uz “Vienotību” – ir tā, ka politika ir arī spēja apspēlēt pretinieku, meklēt īslaicīgus partnerus, sabiedrotos vidējā termiņā, būt elastīgiem un vienlaikus nebaidīties no konflikta utt.

No šā viedokļa “Vienotībai” jaunajiem vadītājiem būs svarīgi ne tikai formulēt saturu, bet nodrošināt partijai izdzīvošanu politikas “džungļos”. Kā piemēru var minēt iespējamo sadarbību Saeimas vēlēšanu kontekstā ar kādu no citām labēji centriskām grupām. Politiķi var runāt, cik vēlas, ka sadarbības alfa un omega ir vienošanās par kopīgiem principiem, tomēr nez kādēļ esmu pārliecināts, ka ne mazāka nozīme ir deķīša vilkšanai, izkārtojoties cīņai – kurš, tēlaini izsakoties, būs ar pirmo, trešo, septīto utt. numuru. Tas nepatīkami atgādina “cīņu par krēsliem” vai pat “nenomedīta lāča ādas dalīšanu”, bet tāda ir politika – Latvijā, Vācijā, Spānijā, Ķīnā, jebkur. Politiskam līderim ir ne tikai jādomā par vērtībām, bet arī jānodarbojas ar tādu ķēpīgu darbu kā viedokļu saskaņošana starp partijas pārstāvjiem pašvaldībās, parlamentā, valdībā, t. s. ierindas biedriem, un, atļaušos apgalvot, intereses un priekšstati te nereti atšķiras vienas partijas ietvaros.

Manuprāt, viena no Latvijas politikas nelaimēm ir tā, ka tās dalībnieki brauc no viena grāvja otrā – vai nu izteikti pievēršas “dīlošanai”, vai arī atsakās pieņemt, ka politikai ir sava specifika, tajā baltos cimdus nākas nosmērēt. Vai nu galma intrigas krāšņākajās Bizantijas tradīcijās, vai ziloņkaula tornis, no kura sludināt. Veiksmīgi ir tie politiķi, kuri spēj līdzsvarot refleksiju un gatavību iesaistīties. Donalda Trampa līdzšinējās ķezas izriet nevis no viņa politiskā piedāvājuma (lai ko es par to domātu), bet no tā, ka viņš izrādījies diezgan haotisks un nepacietīgs. Par Angelas Merkeles politiskā satura izplūdušo raksturu Rietumos pamatoti daudz smīkņāts, toties viņa ir prasmīga politiskās vides organizatore.

Lai ilustrētu domu par politiskas cīņas, nevis murmināšanas, nepieciešamību, kāda pavisam nesena situācija. No valdības vai izglītības ministra viedokļa, manuprāt, būtu pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt kaut ko taisnoties, komentējot Aivara Lemberga izteikumus preses konferencē šonedēļ par plašāku latviešu valodas lietojumu vidējā izglītībā. Atsaukties uz kādiem zinātniekiem, pētījumiem utt. Nē, ir jānorāda, ka Lemberga teiktais ir apbrīnojami līdzīgs tam, ko šonedēļ valdības sēdē pauda biedrene Elizabete Krivcova (netērēšu laiku šī “Saskaņas” indivīda raksturojumam, faktoloģija pieejama internetā). Ir nevis jāmēģina pārspēt Lembergs strīdos par t. s. “Rīdzenes” sarunām, bet jāizmanto viņa daudzkārt publiski lietotais jēdziens “lumpenproletariāts”, bez liekas kautrības un akadēmiskām pārdomām izsakot pieņēmumus par to, cik lielai Latvijas sabiedrības daļai šādi tiek iespļauts sejā.

Pret laužņiem un buldozeriem nelīdz tautasdziesmas vai citāti no Jura Rubeņa darbiem. Neesmu dzirdējis, ka kāds demagogs nokaunētos un rimtos, saskaroties ar aicinājumu nebūt taču tādam demagogam. Nav jēgas abstrakti runāt par “Eiropas vērtībām”, nesaucot vārdā tos pašmāju darboņus, kuri vēlas, lai Latvija būtu Krievijas ietekmes zonā.

Nedaudz vienkāršojot, publikai no politiķa ir tiesības pieprasīt divas lietas: lai viņš nezog un nerīkojas pretēji Satversmei. Viss pārējais – politiķu savstarpēji uzsisto zilumu daudzums, tonis, kādā notiek politiskā komunikācija, u. c. iekļaujas žanra specifikā. T. s. reālpolitika ir nevis prasta un patiesībā draudzīga tirgošanās, kā, šķiet, dažiem liekas, bet asa cīņa.