Latvijā
Sabiedrība

Belaši, tālsarunu pieteikšana u.c. Kas pirms 25 gadiem Latvijā pārsteidza ārzemju viesus 0

Publicitātes foto

„Apmaiņas gads Latvijā atstājis milzīgu ietekmi uz visu atlikušo dzīvi,” tā vienbalsīgi saka bijušie ārvalstu apmaiņas programmas dalībnieki, kas savu 1992./1993. mācību apmaiņas gadu pavadījuši Latvijā. Pie šādas atziņas bijušie „„AFS Latvijas” Starpkutūru programmas” apmaiņas dalībnieki nonākuši kopīgi apciemojot Latviju un tiekoties nelielā salidojumā.

Bijušie viesskolēni Latvijā mācību programmu uzsāka 1992.gadā. Tajā gadā kopumā Latvijā mācījās 34 AFS skolēni – pārsvarā no ASV un Rietumeiropas valstīm. Šovasar apciemot Latviju bija ieradusies Sabīne Horlemana (Sabine Horlemann) no Vācijas, Fins Halvorsruds (Finn Halvorsrud) no Norvēģijas, Korijs Blumhs (Cory Blumh), Keits Teilors (Keith Taylor), Kristofers Allens (Christopher Allen) un Karmena Garibaldi (Charman Garibaldi) no ASV. Dalībnieki viesojās „AFS Latvja” birojā, lai tiktos ar organizācijas pārstāvjiem un atminētos laiku pirms vairāk nekā 25 gadiem.

Tikšanās laikā bijušie skolēni uzsvēra, ka par spīti tam, ka pagājis tik ilgs laiks, ir sajūta kā atgriežoties 25 gadus senos notikumos, jo apmaiņas dalībnieku piedzīvotais Latvijā ir palicis ļoti spilgtā atmiņā.

„Šie dalībnieki apmaiņas programmai bija pieteikušies uz toreizējo PSRS. Tas bija juku laiks, kad politisko notikumu dēļ nebija skaidrības, vai vispār tiks uzņemti apmaiņas programmā, taču gala rezultātā skolēniem tika piedāvāta iespēja doties apmaiņas programmā nevis uz PSRS, bet jau uz neatkarīgu valsti – Latviju. Jaunieši šo iespēju toreiz arī pieņēma, īsti nezinot, kas viņus sagaida. Šogad viņi pirmo reizi Latvijā satikās tik lielā grupā un dažiem no viņiem tā bija pirmā atkalredzēšanās pēc 25 gadiem, kas tikšanos padarīja smieklu un jautrības pilnu, ar „dzīvām” un sirsnīgām atmiņām,” stāsta „AFS Latvija” atbalsta koordinatore Vineta Līduma.

Jautāti par iemesliem, kāpēc tajā laikā jaunieši izvēlējušies doties apmaiņas programmā tieši uz Latviju, katram bijuši savi iemesli. Cits izvēlējies ziemeļu valsti, lai iepazītu šīs valsts īpatnības, cits savukārt Latviju izvēlējies tīri ekonomisku apstākļu dēļ – bijis uzskats, ka dzīvošana Latvijā tajā laikā bija ļoti lēta.
Kontakts ar Latviju nav pārtrūcis

Katram no sešiem atbraukušajiem AFS pārstāvjiem ar Latviju saistās kāds īpašs stāsts. Fins no Norvēģijas apmaiņas gadā Latvijā saticis savu tagadējo sievu, kura arī bijusi Latvijā apmaiņas gadā no Norvēģijas. Abiem ir labas atmiņas par Latvijā pavadīto laiku un nu jau saviem bērniem kopā ir iemācījuši arī pāris latviešu vārdus. „Paldies un saldējums ir vieni no mūsu bērnu mīļākajiem latviešu vārdiem. Tāpat esam arī kopīgi vairākkārt jau atgriezušies Latvijā, lai atpūstos, baudītu kultūru un tradīcijas,” stāsta Fins.

Karmena no ASV jau neilgi pēc sava apmaiņas gada atgriezās Latvijā. Šeit strādāja par angļu valodas skolotāju Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Pašlaik gan Karmena dzīvo Norvēģijā, jo ir precējusies ar norvēģi, kura saknes, kā izrādās, arī meklējamas Latvijā.

Kristofers un Korijs no ASV Latvijā ir atgriezušies vairākkārt un joprojām uztur ciešus sakarus ar savām tā laika viesģimenēm Latvijā. Kristofers uzsver, ka Latviju uzskata par savām otrajām mājām un arī viņa sieva nu jau ir iemīlējusi Latviju.

Arī Sabīne no Vācijas Latvijā ir atgriezusies vairākkārt – ne tikai tāpēc, ka šeit saista atmiņas par apmaiņas gadu, bet arī tāpēc, ka Sabīnes labākā draudzene no Vācijas ir pārcēlusies uz Latviju, līdz ar to saikne ar valsti kļuvusi vēl ciešāka.

Pēc bijušo skolēnu domām Latvija ir ļoti izmainījusies, salīdzinājumā ar zemi, kad viņi bija šeit. Toreiz tikai retais runāja angliski, tagad teju ikviens var sarunāties angļu valodā. Arī AFS programmas ir ļoti mainījušās, kļuvušas strukturētākas, pārdomātākas, vide jauniešiem ir drošāka – vairāk nometņu, valodu apmācības, saziņa ar jaunieti no brīvpratīgo puses un biroja, jaunietim ir kontaktpersona. Toreiz AFS programmas Latvijā bija tik tikko izveidotas – 1991. gadā.

Kavējoties atmiņās par laiku pirms 25.gadiem, skolēni norāda, ka atrašanās Latvijā toreiz bija samērā nedroša. Tāpat atceras valūtas veikalus, karstā ūdens padevi divas reizes nedēļā, tālsarunu pieteikšanu pasta nodaļās, vēstuļu rakstīšanu, belašu tirdzniecību stacijas laukumā, saulespuķu sēkliņas ik uz stūra. „Tās tiešām bija lietas, kas tik ļoti pārsteidza mūs, jauniešus no citām valstīm. Tagad gan jāsaka, ka vairs nejūtu atšķirību starp sadzīvi, piemēram, ASV un šeit, Latvijā,” tā Kristofers.

Bijušie skolēni arī atzīst, ka telefonu trūkums tajā laikā palīdzēja vairāk komunicēt ar jauniešiem, cilvēki bija daudz viesmīlīgāki, gatavi atvērt durvis svešiniekam, pat pilnīgi nepazīstamam. Dalībnieki arī atminas tā laika Latvijas nabadzību lielākajā daļā sabiedrības, taču ārkārtīgi novērtēja to, cik liela ir cilvēku vēlme dalīties arī ar pašu mazumiņu, kas cilvēkiem ir bijis. Visi dalībnieki bija vienisprāti, ka tik labi, cik Latvijā iedzīvotāji dzīvo pašlaik, tik labi iepriekš vēl nav dzīvojuši, līdz ar to vērtīgi ir ikvienam apdomāt, kas ir būtiskākais kultūru apmaiņas kontekstā, ar ko patiesībā var dalīties ikviens.

Toreizējie skolēni arī atzīst, ka apmaiņas programma ļoti manīja viņu dzīves – gan sajūtu ziņā par pārdzīvoto, gan emocionāli, iegūstot otro ģimeni uz mūžu. Latvijā dalībniekiem gribas atgriezties vēl un vēl.

LA.lv