Foto - Andris GrīnbergsFoto - Andris Grīnbergs

Ilmārs Knaģis

Ilmārs Knaģis: It kā nebūtu bijusi okupācija

Skatoties 11. oktobra LTV pārraidi “Tieša runa”, man bija kauns. Kauns par savu valsti, par valdību, par tovakar TV sēdošo ministru. Es brīnos, kā mēs vispār atkal tikām pie neatkarības ar visu savu gļēvumu, latviskām bailēm, nenoteiktību, bakstīšanos… Jau vairāk nekā 25 neatkarības gadi pagājuši, bet mēs vēl joprojām par to pašu valodu. It kā nebūtu bijusi okupācija un viss pārējais, kas no tās izriet.

Mēs lepojamies, ka esam NATO, ka esam ES! Bet ko tas viss līdz, ja esam zaudējuši valsti. Bet vai mums tagad, pēc okupācijas, valsts vispār ir bijusi? Līdz šim mēs uzskatījām, ka valsts ir nozagta, bet ko tas nozīmē? Izrādās, ka tādas definīcijas jurisprudencē vispār nav. Un ko tad jaunajai komisijai tagad darīt ar tām vecajām sarunām? Ja kaut ko gribi nolaist “uz grunti”, iztaisi komisiju. Atskatoties pēdējo laiku vēsturē, redzam, ka tā taču ir bijis ne vienreiz vien, tikai tas ir aizmirsts.

Kādam var likties, ka esmu novirzījies no tēmas par valodu. Tā tas nav. Viss šajos pēcokupācijas gados ir savstarpēji saistīts, viens izriet no otra. Varbūt tādēļ, ka esam maza tauta?

Nupat bija TV pārraide “Punkts uz i”, atkal par valodu. Un vai pēc šīm sarunām mēs esam pavirzījušies kaut soli uz priekšu? Arī divi krievu bērni bija piesaistīti gudro onkuļu un tantuku sarunās. Gribu piebilst, ka bērns var bez problēmām runāt un mācīties vairākās valodās. To es zinu no personīgas pieredzes. Esmu no jauktas ģimenes. Mana meita vēl pirmsskolas vecumā ar vienu vecomāti runāja latviski, ar otru krieviski. Bez kļūdīšanās.

Es esmu pret asimilāciju. Nedod Dievs! Nevienam nekad nav jāaizmirst sava tautība. Katram jāciena sava tautība, bet, ja esi nokļuvis citas tautas vidē, cieni to un nemēģini pārveidot pēc savas šnites, un negaidi palīdzību no valsts un tautas, ko esi atstājis. Ja nevari, tad laidies un nepaliec par piektās kolonnas čali!

Atpakaļ