16marts_legionari_2

Ilustratīvs foto

Ilmārs Knaģis: Pienākums – cīnīties pret okupāciju

16. marts – leģionāru diena. Bet vai tikai leģionāru?

Katrai tautai sava vēsture, katrai savi varoņi. Mūsu varoņi ir tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību. Visos laikos. Par viņiem arī es katru gadu 16. martā eju Doma baznīcā un lieku ziedus pie Brīvības pieminekļa. Es neesmu karojis, bet esmu viens no tiem “apdauzītajiem večiem” – tā pirms desmit gadiem izteicās kāds slavens žurnālists par tiem, kas 16. martā liek ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Kāda mums daļa, ko domā Rietumi? Sviedīs mūs ārā no Eiropas Savienības? Muļķības! Būtu labāk atcerējušies, kas vainīgs, ka ar mums notika tas, kas notika gan kara laikā, gan pēc kara. Tautas apziņā bija iekalti izdaudzinātie “vācu kundzības 700 gadi”. Vācieši skaitījās mūsu galvenais ienaidnieks. Sākot ar bruņās kaltiem krustnešiem. Naids pret krieviem radās tad, kad sākās represijas un terors. Sākumā bija smīni, anekdotes, nicināšana, tad bailes un tad arī naids. Bailes vienmēr rada naidu. Un tad mūžsenais ienaidnieks – vācietis – latviešiem kļuva par vienīgo cerību, kas varētu glābt no sarkanajām briesmām. Laiks bija saspringts un politizēts. Jau vairākus gadus visapkārt karoja, un tas, ka karš starp Krieviju un Vāciju bija vairs ne gadu, bet mēnešu jautājums, bija katram puikam zināms. Un ko mēs, puikas, tad darīsim? Sitīsim krievus! Cita varianta nebija. Daļa tika mobilizēta, bet liela daļa gāja labprātīgi. Arī visi mani draugi, klasesbiedri ar retiem izņēmumiem bija karojuši vācu armijā.

Mums esot sarežģīta vēsture? Visām mazām tautām tā ir sarežģīta. Bet ir lietas, kas ir vienkāršākas par cirvi: bija vai nebija okupācija? Bija, un mums nav šaubu par to. Tas maina visu. Nav jābūt ne vēsturniekam, ne politiķim, lai sajēgtu – ja bija okupācija, tad katra pilsoņa svēts pienākums bija cīnīties pret šo okupāciju. Princips “Mana ienaidnieka ienaidnieks – mans sabiedrotais” bija loģisks attaisnojums sadarbībai ar vāciešiem. Un ko latvieši zināja par Hitlera režīma noziegumiem, ja pat liela daļa pašu vāciešu to nezināja? Sarkanā Krievija jau bija redzēta.

Katrai tautai sava vēsture un savi varoņi. Ja vēl līdz šim pasaule to nav sapratusi un atzinusi, tad tā ir mūsu vēsturnieku, politiķu un diplomātu problēma un vaina, pat noziegums. Pašreiz Eiropā, pat visā pasaulē notiek “vērtību pārvērtēšana”, t. i., komunistisko režīmu noziegumu nosodīšana. Un tieši tagad ir īstais brīdis atgādināt, stāstīt visai pasaulei par mūsu 50 okupācijas gadiem, par komunisma noziegumiem.

Vašingtonā netālu no Kapitolija 2007. gada 12. jūnijā tika atklāts piemiņas memoriāls komunisma upuriem. To skaitu lēš vairāk par 100 miljoniem. Bet piemiņas memoriāls nav tikai upuriem. Tā statūtos ir teikts, ka memoriāls ir celts arī to cilvēku godināšanai, kas pretojās komunistiskajai sistēmai visā pasaulē. Vai tad leģionāri nebija galvenais latviešu pretošanās kustības organizētais spēks? Un pēckara pretošanās kustībā – nacionālajos partizānos – lielākā daļa taču arī bija bijušie leģionāri.

Kaunu un sašutumu es šajā dienā esmu jutis vienmēr. Un nevis par mūsu ienaidnieku izdarībām, bet par mūsu pašu “priekšnieku” neizlēmību, “durstīšanos un bakstīšanos”. Kāds tam iemesls? Vēstures nezināšana? Gadu desmitos iegūtais baiļu sindroms? Vai pārliecība, ka leģionāri patiešām bija tie “sliktie zēni”?

Visa mūsu atjaunotās neatkarības vēsture ir netaisnību virkne. Un leģionāru nopelnu neatzīšana ir viena no lielākajām. Bet ne jau tās vienas tautas daļas reabilitācija ir galvenais. Galvenais ir mūsu vēstures reabilitācija. Viss, kas tika darīts mūsu tautas un valsts brīvības un neatkarības labā, ir attaisnojams un godināms. Pasaule mūs sapratīs un sāks cienīt, ja mēs iemācīsimies cienīt paši sevi.

Atpakaļ