Foto: Ilze Pētersone, Ilze Strēle, no Arņa Krauzes krājumaFoto: Ilze Pētersone, Ilze Strēle, no Arņa Krauzes krājuma

Latvieši sarosījušies pēc tautastērpiem; to šūdinās arī Iveta Vējone un Arnis Krauze

Krauze lasīs ziņas piebaldzēna tērpā
Drīz paša jauno Dienvidlatgales svārku izrādīs Valsts prezidents, bet viņa kundze goda drānas izvēlējusies no dzimtās Madonas puses. Televīzijas diktors Arnis Krauze vēl tikai pošas uz pirmo piemērīšanu Piebalgas apģērbam, kurā nākamgad gatavojas vadīt svētku pārraides. Uz Latvijas simtgadi daudzi latvieši sarosījušies pēc sava tautas tērpa. Ja nāksit tūlīt pēc Jāņiem pasūtināt, līdz Dziesmu svētkiem varam paspēt sašūt, sola tautas daiļamata meistares. Liekam aiz auss!

Kas zina, cik reizes Arnis Krauze vēl atliktu braucienu uz Cēsīm pēc tautas tērpa, ja ne uzstājīga paziņa, kas šopavasar viņu burtiski paņēmusi pie rokas un iesēdinājusi auto. “Kāp mašīnā, viss ir sarunāts!” Visapkārt no draugiem un paziņām Arnis to vien dzirdējis, ka jāsaņemas un uz Latvijas simtgadi jāpagādā savs tautu apģērbs. Kamēr citi vēl sprieduši, viņš jau bijis ceļā uz aušanas darbnīcu “Vēverīšas”, kur sagaidījusi meistare Dagnija Kupče.

Zinājis, ka vēlas Piebalgas puses tērpu – pašam tur lauki, kur bieži mēdz uzturēties, un patīk, ka piebaldzēnu vīri uz citu fona izceļas ar garo mēteli un pamatīgo cepuri. Vienīgi palūdzis gardibeni nedaudz saīsināt – augumā padevies tuvu diviem metriem, ja vēl augsta cepure galvā, pēc Porziņģa izskatīšoties, viņš pajoko. Dagnija piekrīt – viņai pat uz beņķīša bijis jākāpj, lai mēru noņemtu.

Nupat Krauzem atkal jādodas uz Cēsīm – piemērīt kreklu, bikses un vesti, kas ar koši sarkanām svītrām. Zīļu josta pie mēteļa ir pagādāta, pogas atlasītas. Pie apavu meistara taps riktīgi ādas zābaki.

“Pirkums nav lēts prieks, bet nav jau vienai reizei,” viņš nosaka.

Tērpu vilkšot mugurā televīzijas darbā, vadot reportāžas un citas pārraides, kas veltītas valsts jubilejas gadam. Vēl tik nezinot, kā parādīt piebaldzēnu mēteli visā augumā, jo ziņu lasītājiem ekrānā redzama vien augšdaļa.

Katram, kam padomā tautas tērps, jārēķinās, ka tā nav nekāda lielveikalu prece, ko uz sitienu dabū. Šūdināšanai vajadzīgs vismaz pusgads, smalkākam vajadzēs pat gadu. Tāpēc nereti gribētāji paliek bešā, kad, piemēram, neilgi pirms Jāņiem ierodas pie tērpu darinātājām pēc apģērba līgošanai. “Kā, jums nav mana izmēra? – viņi pārsteigti vaicā,” atstāsta Rīgas tautas tērpu centra “Senā klēts” meistare Ziedīte Muze un tūdaļ piebilst, ka gadoties arī veiksmes brīži un ne viens vien manekens 23. jūnijā pret vakarpusi paliek apakšveļā, ja godadrānas kādam ir derējušas pēc skata, griezuma un cenas.

Atpakaļ