Zarins_karogs

Pie plīts – tikai ar tukšu vēderu. Egils Zariņš no ārzemēm atved receptes

Izceļojies pasaulē pa latviešu pēdām, dokumentālā seriāla “Būt latvietim” veidotājs EGILS ZARIŅŠ no braucieniem atved arī pa kādai receptei. Kad atgriezies no Brazīlijas, pagatavojis draugiem fežuadu (recepte TE) – vienkāršu un sātīgu, savulaik vergu un trūcīgu ļaužu maltīti, kuru mūsdienās pasniedz vai katrā krodziņā un restorānā.

Brazīliešu virtuves tops

Egils uz gatavošanu nav skubināms – viņam patīkot ņemties pa virtuvi, visu dara “uz čuteni” un nogaršo tikai tad, kad ēdiens šķīvī. Tiesa, kad dzīvojis kopā ar abām meitām, pie plīts rosījies biežāk, taču arī tagad vismaz pāris reizes nedēļā uzvāra kādu zupu. Par pavārmākslas raidījumiem un publikācijām izsakās atzinīgi – galu galā pats 16 gadus televīzijā ar “Rīta miksli” modināja tautu kādā no populāru ļaužu virtuvēm.

“Ēdiens jāgatavo tikai ar tukšu vēderu, tad labāk sajūt garšas,” Egils atklāj savas virtuves slepeno ieroci un ķeras pie fežuadas taisīšanas. “Tas ir brazīliešu virtu
ves topa tops, tikpat populārs kā pie mums kartupeļi ar karbonādi un skābiem kāpostiem. Ja gribat precīzu gastronomisko salīdzinājumu – ļoti bieza pupiņu un gaļas zupa,” skaidro “šefs”. Būtiska pazīme – izmanto tikai termiski apstrādātu gaļu, tāpēc var likt lietā kūpinātas desas, cauraudzīša, šķiņķa pārpalikumus. Brazīlieši stāsta, ka ēstuvēs fežuadu savulaik varēja dabūt tikai nedēļas nogalēs – piektdien savārīja, lai brīvdienās tauta var garšot iecienīto un lēto paēdienu.

No visām valstīm, kuras viņš septiņos gados latviešu meklējumos apceļojis kopā ar projekta “Būt latvietim” filmēšanas grupu, tieši Brazīlija ar savām gastronomiskajām tradīcijām atstājusi viseksotiskāko iespaidu. Virtuve ir daudzveidīga un reģionos atšķirīga, jo te saplūdušas dažādu ieceļotāju – portugāļu, indiešu, afrikāņu, franču, japāņu u.c. – kultūras. Kā svešatne ietekmējusi latviešu virtuvi, esot grūti pateikt, jo kopīgu mielastu brīžu bijis maz.

Kā traki uz gaļu un saldumiem

Brazīlijas augļu bagātība – rītu ceļotāji sāka ar svaigi spiestas sulas glāzi.
Foto-Egils ZariņšBrazīlijas augļu bagātība – rītu ceļotāji sāka ar svaigi spiestas sulas glāzi. Foto-Egils Zariņš

Rītu ceļotāji parasti sākuši ar pāris glāzēm svaigi spiestas sulas kādā no mazajiem bāriņiem un eļļā vārītām empanadām – ar pikantu gaļas vai dārzeņu maisījumu pildītiem neraudzētas mīklas pīrādziņiem. Varot tos saukt par brazīliešu ātrajām uzkodām, taču garšā un cenā nesalīdzināmi pārāki par mūsu neizteiksmīgo un dārgo “fāstfūdu”.

Gaļa Brazīlijā ir lielā cieņā. Īpašās ēstuvēs “šurasku” uz iesmiem oglēs tiek cepta visdažādāko kustoņu miesa un oficianti ik pa brīdim atnes kādu svaigu grilējumu, nogriež pāris šķēlītes un ceļo tālāk. “Tādu gaļas ēstuvi nekur citur pasaulē neesmu redzējis,” nosaka Egils. Savukārt ceļmalās atvērti tā saucamie kilogramrestorāni, kuros 30 līdz 40 ēdienu variācijas var nopirkt uz svara.

Brazīlieši ir saldummīļi – viņiem taču ir pašiem savas cukurniedru plantācijas un ļoti daudz arī mazu cukurfabriku. Nesaldinātu kafiju tur neesot iespējams dabūt, pat ja paprasīsi bez cukura. Par līdzībām – arī viņiem cieņā ir cukura un krējuma konfektes kā mūsu “Gotiņa”, tikai iesaiņotas plastikāta maisiņos. Kad iebiezināto pienu savāra kopā ar kakao un sviestu, sanākot krējuma masa, ko saviļā bumbiņās un iemērc kokosriekstu skaidiņās. Šo gardumu Brazīlijā sauc par brigaderos.

Beidzot zinu, kas ir žabutikaba!

Žabutikabas koks – pilns ar ogām.
Foto-Egils ZariņšŽabutikabas koks – pilns ar ogām. Foto-Egils Zariņš

“Beidzot es zinu, kā izskatās žabutikaba,” pasmaida Egils. Kopš bērnības viņam vēl atmiņā epizode no grāmatas “Dzeltenā Dzeņa ordenis”, kuras darbība notiek Brazīlijā. “Tur bija frāze, ka uzziedējis žabutikabas koks. Lasīju toreiz un neko nesapratu, taču tagad pats savām acīm redzēju, ka tas ir koks, kas aplipis ar vīnogas izmēra ogām. Garšā saldenas, tās tiek gatavotas ievārījumā un desertos.”

Ar projekta “Būt latvietim” kolēģiem viņš paviesojies arī pie ASV, Kanādas, Austrālijas, Īrijas un Zviedrijas latviešiem. No kulinārajiem priekiem prātā palikusi Kanāda ar molusku zupu un pankūkām, kas pasniegtas kopā ar desiņām un kļavu sīrupu.

Savā virtuvē ar eksotiskiem eksperimentiem Egils daudz neaizraujas – vasarā uzvāra piena un dārzeņu zupu ar kartupeļiem, zirņiem, burkāniem, kāpostiem un noteikti arī kāli, kas piešķir īpašo bērnības laika garšu. Vēl viņa ēdienkartē mēdz būt biešu zupa, kas tuvāka ukraiņu borš
čam, frikadeļu un skābeņu viras. Ar grilēšanu nav pārņemts, toties brālis gan – esot liels meistars gaļas cepšanā uz oglēm. Egilam ir sava teorija par ēdienu dažādību ģimenēs – ja tā paskaita, atkārtojas ap desmit vieni un tie paši ēdieni. Šefpavārs Raimonds Zommers apgalvo, ka ir vairāk – ap 15, taču arī viņš piekrīt Zariņam, ka virtuvē “ejam pa apli”. Tāpēc vien vajadzīgi raidījumi un publikācijas par pavārmākslu, lai kaut vai atsauktu atmiņā kādu labu, bet piemirstu recepti.

Atpakaļ