Foto-LETAFoto-LETA

Nodokļu reforma – labās un sliktās ziņas

Pagājušajā nedēļā valdošā koalīcija beidzot vienojās par tā saucamo nodokļu reformu, kas ir aktualitāte valstī numur viens jau ilgāku laika periodu. Jāatzīmē, ka tik haotisku nodokļu reformas politisko vadību pārspēj vien bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, kurš daudz runāja par reformām, bet neko reāli tā arī nesāka. Vismaz nodokļu reformas piedāvājums šoreiz ir izteikts.

Priecē tas, ka politiķi, kas līdz šim ir bijuši pret progresīvo ienākuma nodokli, tagad domas ir mainījuši. Tiek piedāvāts ieviest trīs nodokļu likmes – 20% ienākumam līdz 
20 000 eiro, 23% ienākumam no 20 001 līdz 55 000 eiro, bet virs šī ienākuma tiek piedāvāts noteikt 31,4% likmi. Kā norādīts Latviešu konversācijas vārdnīcā, kur tiek pamatota progresīvā ienākuma nodokļa nepieciešamība, “pilsonim ar 100 000 latu ienākumu daudz vieglāk samaksāt 20 000 latus nodokļos (20%) nekā otram no 2000 latu ienākuma 40 latus (2%)”. Jāpiezīmē, ka Latvijā līdz 1940. gadam arī bija progresīvā ienākuma nodokļa sistēma. Šāda pieeja nodokļu uzlikšanā kopumā būtu laba piemiņas dāvana Latvijas Zemnieku savienības simtgades gadā, pieminot šī politiskā spēka redzamākos tā laika biedrus, kas noteikti priecātos, ka viņu politiskie pēcteči beidzot pēc 27 gadiem kopš neatkarības atgūšanas seko tām idejām, kas bija līdz 1940. gadam. Tomēr viens jautājums paliek atklāts: kāpēc piedāvātajām likmēm nav sistēmiskas loģikas? Ja papēta citu valstu progresīvās likmes, tad pastāv zināmas “trepītes”, piemēram: Lielbritānijā līdz 11 500 mārciņam gadā ienākuma nodoklis vispār nav jāmaksā; no 11 501 līdz 45 000 nodoklis ir 20%; no 45 001 līdz 
150 000 mārciņām gadā nodokļa likme ir 40%, bet virs 150 000 mārciņām nodoklis ir 45%. Tad kur loģika Latvijā likmei 31,4%? Normāli būtu, piemēram, 20/25/30 vai 20/23/26 vēl ideālāk 15/20/25.

Pilnīgi nepieņemami ir celt sociālās apdrošināšanas iemaksas par 1%. Pat oficiālā statistika rāda, ka diemžēl joprojām cilvēki aizplūst no valsts (2015. gadā – 10 640; 2016. gadā – 12 229). Tad paies zināms ilgāks laiks, cilvēki aizbrauks, un atkal celsim sociālās apdrošināšanas likmes? Var pilnīgi piekrist Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, ka valstij beidzot jāpārskata savi tēriņi un jāatrod iekšējie finanšu resursi, lai līdzekļu pietiktu veselībai un citām sfērām.

Ar cilvēku aizbraukšanu ir cieši saistīts jautājums par minimālās algas apjomu un neapliekamo minimumu. Kāpēc cilvēki aizbrauc, it īpaši no Latvijas laukiem? Ja viņiem piedāvā minimālo algu, vai tad vispār ir vērts iet strādāt? Jāņem vērā, ka Eiropas Savienības darba tirgus ir atvērts un darba devējiem ir jākonkurē ar darba devējiem visā ES. Bet problēma jau ir vienkārša: lauku apvidi un mazās pilsētas paliek tukši; uzņēmumiem, kas nestrādā eksportam, apgrozījums ir tik niecīgs, ka ir grūti samaksāt darbiniekiem pat minimālo algu. Var gudri runāt par efektivitātes uzlabošanu uzņēmumos; bet nav jau apgrozījuma depopulācijas dēļ. Domājot par sezonas darbiniekiem lauksaimniecības nozarē, jāatrod speciāls risinājums: kā lai Latvijas zemnieki konkurē ar Lielbritānijas zemniekiem, ja Lielbritānijā līdz 
11 500 mārciņām gadā vispār nav ienākuma nodokļa?

Kopumā ņemot, nodokļu reformas piedāvājums neatbilst tam, ko sauc par nodokļu reformu. Trūkst sistēmiskas pieejas, lai beidzot sabalansētu iedzīvotāju labklājību, valsts un pašvaldību budžetu intereses. Lai arī ir zināmas pozitīvas izmaiņas, tomēr darbinieku ieguvumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa noēdīs citu nodokļu celšana (piemēram, akcīze naftas produktiem) vai attaisnoto izdevumu ierobežošana.

Atpakaļ