Foto - Zane Bitere/LETAFoto - Zane Bitere/LETA

Sanita Upleja: Tiesības apsaukāt Dziesmu svētkus

Kā viena karote darvas kopējā medus mucā pēc katriem Dziesmu un deju svētkiem parasti tiek iemaisīts kāds nievājošs viedoklis par to, ka dejotāju svētku laukumā kopēji veidotie rak­sti vai kopkora disciplinētība kopēja mērķa labā ir salīdzināmas ar totalitārajiem režīmiem pagātnē un tagadnē raksturīgām izdarībām. Ir piesaukta gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība, gan Ziemeļkoreja.

Tādi viedokļi vienmēr ir bijuši, būs un brīvā valstī arī tādiem ir vieta. Tomēr laikmetā, kad sparīgas domu cīņas izvēršas galvenokārt tīmekļa vietnēs dažu teikumu garu repliku apmaiņas veidā un kad aiz iznīcinošiem un naidu kurinošiem izteikumiem pazūd fakti un lietu būtība, ir svarīgi tomēr laikus atdalīt darvu no medus. Jo pati par sevi viena karote darvas nevar sabojāt medus mucu, ja to no gana blīvās medus masas izceļ ārā ar rezervi. Taču, ja grib, var to arī labticīgi iemaisīt medū tā, ka muca medus tiešām vairs nebūs lietojama.

Jo tālāk vēsturiski, bet diemžēl ne ģeogrāfiski, mēs attālināmies no totalitāriem režīmiem, autoritāriem līderiem un agresīva nacionālisma, jo jaunākām paaudzēm var veidoties vairāk izplūdis priekšstats par šādu režīmu patieso būtību un ikdienas dzīvi tādā vidē. No vienas puses, ir labi, ka aug jaunas paaudzes, kurām tas nav vairs jāizjūt uz savas ādas. Tomēr ir bīstami, ja mēs tik ļoti attālināmies no tās šausmīgās pieredzes, ka vairs nespējam nošķirt baltu no melna un labu no ļauna. Kad prāti tiek saduļķoti tiktāl, ka neredz vairs starpību starp cilvēku brīvu gribu un režīma uzspiestu rīcību, starp patiesu demokrātiju un tikai tās butaforiju.

Ja raugās no malas uz mūsu Dziesmu un deju svētku masu pasākumiem, tad, iespējams, ārēja līdzība ar lieliem masu pasākumiem dažādos laikmetos un dažādās valstīs ir saskatāma. Tomēr ir absurdi jebkādus lielāka izmēra masu priekšnesumus saistīt tikai ar totalitāru režīmu izpausmēm. Jo olimpisko spēļu atklāšanas un slēgšanas ceremonijas joprojām notiek un notiks brīvās un demokrātiskās valstīs, tāpat kā karnevāli, parādes un citi priekšnesumi, kur augstas sinhronizācijas pakāpes sasniegšana ir augstākās meistarības, nevis aklas pakļaušanās varai vai spēkam rādītājs.

Te arī ir tā ļoti būtiskā atšķirība, ko dažs labs nevar vai negrib saprast, ka to priekšnesumu, ko reizi piecos gados Latvijā baudām Dziesmu un deju svētkos, pamatā ir ļoti daudzu cilvēku brīvas gribas un liela ieguldīta darba rezultāts un spēja apzināties, ka dažkārt lielāks estētisks baudījums, mākslinieciska kvalitāte un emocionāls pārdzīvojums ir sasniedzams tieši kopdarbā un lielā masā. Jo korim un kur nu vēl lielajam kopkorim ir pavisam cits skanējums nekā viena, lai cik izcila, solista balsij. Tāpat ir ar dejas rakstu un zīmju veidošanu. Un tāpat ir ar mūsu ikdienas darbu ārpus svētkiem, kad valsts kopēja labklājība veidojas no katra brīva un apzinīga indivīda ieguldījuma kopējas lietas labā.

Nedomāju, ka tie tūkstoši cilvēku, kas bija iesaistīti Dziesmu un deju svētku pasākumos, baidījās, ka nepasaka ko lieku blakus stāvošajam un tāpēc nenonāk bargās varas rokās, vai arī paši izspiegoja, ko dara un domā blakus esošie ļaudis. Taču tā tas notiek tiešām totalitārās iekārtās, kur cilvēki masu pasākumos pārsvarā tiek iesaistīti pret savu gribu, kur tiek uzmanīts katrs viņu solis un kur pašiem nemitīgi jāuzmanās no iespējamās “uzkāpšanas varai uz varžacīm”.

Demokrātijas un brīvības nomelnošanas vārdā var jebkuru pasākumu vai sabiedriskas dzīves norisi zākāt un apsaukāt līdz absurdam, vienlaikus slavinot galēju individuālismu un anarhiju. Tad var arī tautas pulcēšanos atmodas laika mītiņos, vienošanos kopīgās dziesmās un lielo karogu jūru nodēvēt par masu psihozi. Bet, piemēram, rudenī paredzamo tautas došanos uz Saeimas vēlēšanu iecirkņiem – par aitu bara skrējienu.

Tikai vienlaikus vajadzētu atcerēties, ka, pateicoties latviešu tautas brīvās gribas izpausmei, izturībai un mērķ­tiecībai tieši pēdējo divsimt gadu laikā, mēs šodien dzīvojam valstī, kur katram ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un apsaukāt Dziesmu un deju svētkus, kā vien vēlas.

Ne visām tautām, kam ir pat vēl senākas valstiskuma saknes nekā mums, ir lemts tādu brīvību baudīt. Tādus piemērus var atrast ļoti tuvu, pat bīstami tuvu, tepat blakus mūsu brīvajai Latvijai.

Atpakaļ