Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Aivars Lembergs

Māris Zanders: Nomenklatūras psiholoģija nav mainījusies

Nevaru teikt, ka cītīgi sekoju priekšvēlēšanu debatēm. Ne tādēļ, ka kaut kā neganti izturētos pret to dalībniekiem, bet stundu skaits diennaktī ir ierobežots. Tomēr Aivara Lemberga parādīšanās vairākos debašu formātos šajā nedēļā mani, kā nu ierasts teikt, uzrunāja paša interešu par vēsturi kontekstā.

Varu saprast tos skatītājus un, iespējams, arī pašu Lembergu, kuriem neizpratni un nepatiku radīja iztaujātāju vēlme uzdot jautājumus par vairāk nekā desmit gadus seniem notikumiem. Kāds tam sakars ar pašvaldību vēlēšanām 2017. gadā un tuvāko nākotni?

Un te nonāku pie pirmās tēzes. Desmit, pat divdesmit gadu seni notikumi turpina ietekmēt šodienu. Cik saprotu, to centās parādīt Jānis Domburs, un man šķiet, ka viņam ir taisnība. Mēs varam ilgi pārrunāt, kādēļ tas tā ir. Kā iemeslu var minēt to, ka Latvijā kā nelielā valstī t. s. elites loks objektīvi ir šaurs, attiecīgi reālas alternatīvas neveidojas, kas savukārt veicina zināmu ieciklēšanos. Vai arī iemesls var būt Latvijas ekonomikas objektīvais mērogs, kurā atšķirīgās izejas pozīcijas un attiecīgi sasniegtais personīgās labklājības veidošanā pirms divdesmit gadiem, ja tā var teikt, iesaldējas. Iespējami arī citi iemesli.

Savukārt otrā tēze, kas izriet no pirmās, ir tā, ka tieši tādēļ šai Latvijas visjaunāko laiku vēsturei ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Vēstures zinātnē, publicistikā utt. ir pozīcija, ka nepieciešama laika distance, lai kādus notikumus objektīvi izvērtētu. Tam var piekrist, bet vienlaikus mēs arī redzam, ka šī Latvijas vēstures jaunākā posma nepietiekamais izpētes līmenis (kaut ko ir mēģinājis Lato Lapsa, savukārt politiķu memuāri, piedodiet, nav uztverami nopietni) rada problēmas saistībā ar pirmo tēzi. Respektīvi, ir grūti saprast – nevis emocionālā līmenī apgalvot –, kur sakņojas šodienas problēmas. Mēs redzam (piemēram, LTV debatēs 1:1), kā apgalvojuma avoti tiek piesaukti jau aizsaulē aizgājuši cilvēki, tātad faktiski šie apgalvojumi ir nepierādāmi. Tāpat nav īsti normāli, ka biežāk lietotais vēstures avots ir tiesvedību dokumenti. Tās, protams, ir nesalīdzināmas lietas, tomēr es teiktu, ka jaunākā posma izpētei noderētu kaut kas līdzīgs vēsturnieku komisijai, kas strādā ar VDK materiāliem.

Vēlreiz – kāpēc tas ir svarīgi? Šo jomu nevajag vulgarizēt līdz jautājumam “kā jūs nopelnījāt savu pirmo miljonu?”, jo tad parasti iestrēgstam apmaiņā ar “laipnībām” par to, kurš ir zaglis, kurš pats nav bijis pietiekami uzņēmīgs un tādā garā. Runa ir par domāšanas veidu, lēmumu pieņemšanas mehānismiem. Jo:

a) daļa no pašreizējās elites, ja tā var teikt, fiziski ir tā pati, kas deviņdesmitajos gados;

b) gados jaunākā elites daļa domāšanas veidu pārņem.

Ilustrācijai var minēt Lemberga atbildi Domburam par izjūtām Latvijas neatkarības atgūšanas posmā. Politiķis skaidroja, ka viņš jau kopš astoņdesmito gadu sākuma nav ticējis PSRS ilglaicīgumam, jo esot redzējis sistēmas trūkumus, tās neefektivitāti. Te viņam nav ko pārmest, jo ir bezjēdzīgi pārmest domāšanas veidu, taču motivācija bija tolaik esošās sistēmas trūkumi, nevis, piemēram, pārliecība, ka vispār Latvija ir okupēta valsts, ka ir iespēja labot vēstures netaisnību utt. Nezinu, vai man izdodas parādīt, bet šīs it kā nianses ir ļoti būtiskas. Man šķiet, ka šis, sauksim to tā, efektivitātes kritērijs elites domāšanā nekur nav pazudis. Ja pragmatiskāk (no elites interešu viedokļa) būs veidot valsts, piemēram, ģeopolitisko virzību citādi, ja elitei liksies, ka nacionāla valsts nav “efektīva”, tad iracionālie (jēdziens lietots bez ironijas) argumenti par savu valsti, vēsturi utt. zaudēs nozīmi. Tāpat ieklausīšanās vērts bija Lemberga paustais, ka viņš astoņdesmitajos gados apzinājies nomenklatūras sistēmas reakciju pret sistēmas rakstīto un nerakstīto noteikumu iespējamiem pārkāpējiem. Esmu pārliecināts, ka nomenklatūras psiholoģija nav mainījusies.

Tēlaini izsakoties, viss turpinās, astoņdesmito gadu beigu – deviņdesmito gadu Latvijas vēsture ir ļoti nozīmīga, bet neizstrādāta tēma, un, atklāti sakot, šis atgādinājums man personīgi ir lielākais ieguvums no pašvaldību vēlēšanu kampaņās dzirdētā.

Atpakaļ