Ekrānuzņēmums no tvplay.skaties.lvEkrānuzņēmums no tvplay.skaties.lv

Raidījuma problēma ir tajā, ka mazdēls Rihards nevis vēlas, lai skatītāji iepazīst viņa jauko vecmāmiņu, bet cenšas Rasmu piespiest darīt visu to, ko dara jaunāki cilvēki.

Anda Rožukalne: “Superome” Rasma spēj izturēt arī mazdēla veidotu šovu

Mazdēls Rihards Sniegs ir mīļš un sirsnīgs. Vecmāmiņa Rasma ir brīnišķīga. Tad kāpēc abu piedzīvojumi raidījumā “Superome” vairāk līdzinās dīvaiņu šovam, nevis dažādu paaudžu kopības priekam?

Sirsnīgā ideja sabojāta?

Raidījuma ideju vajadzētu slavēt bez pārtraukuma. Beidzot, beidzot komerciālā televīzija uzņēmusies vērt ciet to baiso plaisu, kas nodala paaudzes. Raidījums varētu palīdzēt satuvināties, labāk iepazīties, saprast, ka jebkuras paaudzes cilvēki var būt progresīvi, interesanti, noderīgi, vērtīgi.

Patiesībā “Superomes” ideja cīnās pret eidžismu – cilvēka vērtēšanu un diskriminēšanu pēc vecuma, kas Latvijā jau gadiem svin savu “ātri ragutiņās uz mežu vedēju” uzvaras gājienu. Pasaki, cik tev gadu un viss skaidrs – kas esi, kam deri? Cilvēki gados tiek izslēgti no “mūsdienu dzīves”, uzskatīti par mazāk vērtīgiem. Jo vairāk gadu, jo sliktāk, tā liecina gan darba tirgus procesu dati, gan perspektīvas saņemt medicīnisko palīdzību, ieguldījumam atbilstošs ienākumu līmenis, politikā nebeidzami dejo mūžam nepiepildītās gaidas pēc “jaunām sejām”…

Raidījuma idejas rašanās, iespējams, nozīmē, ka tuvo un mīļo cilvēku neadekvāta vērtēšana traucē arī jaunākiem cilvēkiem. Ir viegli ņurdēt “atkal penši!” sociālajos medijos vai sabiedriskajā transportā, bet noniecinājums nemaz nesakrīt ar reālo situāciju un pieredzi, ja runa ir par saviem vecvecākiem, cienījamiem māksliniekiem un citiem senioru vecuma cilvēkiem. Iespējams, kāds jūt – ja tā turpināsim, uz mums skatīsies tādām pašām acīm, aiz gadu cipara neredzot personības un mūža vērtību.

Ideja ir ļoti sirsnīga, bet rezultāts diezgan bēdīgs. Jo mīļuma pilnā dzīvošanās ar omīti daudz vairāk pielāgota mazdēlam svarīgajam projektam, nevis iespējai iepazīties ar vecmāmiņu Rasmu. Viņas piemērs varētu iedvesmot citus, atvērt acis un parādīt, ka tev nav jākaunas no savas lieliskās vecmāmiņas tikai tāpēc, ka viņai palaimējies ilgi dzīvot. Ak, tas viss varēja būt, bet nav izdevies!

Kam pārdot omi?

Ekrānuzņēmums no tvplay.skaties.lvEkrānuzņēmums no tvplay.skaties.lv

Tiem, kas nav redzējuši, īsi paskaidrošu: mazdēls Rihards ir izdomājis, ka viņa omīte Rasma dzīvo rutīnā starp mājām, veikalu un televizoru, tāpēc viņai jāpalīdz iepazīt mūsdienu dzīves jaukumi. Katrā sērijā omīte Rasma tiek vadāta pie dažādu pakalpojumu sniedzējiem un preču pārdevējiem, lai taču beidzot saprot, no kā sastāv “īstā dzīve”. Kā jau patērētājsabiedrības festivālā, īstā dzīve nav sarunas un saprašanās, raidījumā tā nozīmē pirkšanas un patērēšanas pieredzi. Iespējams, ka tāds formāts iezīmē arī jaunās tirgus tendences – ja sabiedrība kopumā kļūst vecāka, tad daļa preču vairs nav tikai “zelta” mērķa grupai no 15 līdz 45 gadiem un ekonomiski aktīvajiem, bet arī citi tiek uzskatīti par nozīmīgiem pircējiem.

Iedrošināšana, jaunas pieredzes piedāvāšana ir lieliska ideja. Burvīgi, ka to uzņēmies mazdēls, kam patiesi patīk pavadīt laiku ar vecmāmiņu un ļoti gribas viņu iepriecināt. Raidījuma problēma ir tajā, ka mazdēls Rihards nevis vēlas, lai skatītāji iepazīst viņa jauko vecmāmiņu, bet cenšas Rasmu piespiest darīt visu to, ko dara jaunāki cilvēki. Mīļums, dzīves gudrība, personības atklāšana tiek iemainīta pret jauniešu apģērbu veikaliem, muļķīgu saules briļļu pielaikošanu un citām darbībām, kas labi noder raidījuma atbalstītājiem. Preču demonstrēšana varētu būt otrais raidījuma nosaukums. Rasma izmēģina pakalpojumus un iespējas, viņas laiks un personība tiek pārdota dažādu tirgotāju interesēs.

Vecmāmiņa Rasma patiesi upurējas, lai mazdēla projekts izdotos. Viņa varonīgi sev uzstiepj repera tērpu, iekāpj un ar grūtībām pārvietojas kovboja zābakos, jo tikai tā var braukt ar moci.

To visu varētu darīt, ja apģērbs tiešām piestāvētu un arī visas pārējās izdarības saskanētu ar viņas personību. Ne velti mūzikas festivālos un citās vietās patiesi stilīgi izskatās gan sirmojoši hipiji, gan dažādas ēras pārdzīvojuši ārējā izskata dumpinieki.

Bet vienīgais, ko cilvēks, kas raidījumā “Superome” tiek satērpts kā kādam dīvaiņu karnevālam, pierāda, ir eņģeļa pacietība un iecietība pret mazdēla idejām. Omīte Rasma turpina smaidīt, ja viņai jārāda dīvaini žesti, lai “bandai ir sava atpazīšanas zīme”, viņa pacietīgi iztur visus piedāvātos piedzīvojumus.

Raidījums cenšas iedrošināt, ka daudzveidīgās iespējas ir paredzētas ikvienam. Bet ļoti šaubos, vai kādu tas iedvesmo. Paskaidrošu, kāpēc “mūsdienu iespēju”, kas patiesībā ir šauru interešu grupu aktivitātes, par varītēm piedāvāšana rada vien apbrīnu par vecmāmiņas izturību. Viena iemesla dēļ – viņai ir laupīta izvēles brīvība! Pret omīti Rasmu visi, jau sākot ar Rihardu, nemitīgi izturas aizbildnieciski, kā pret mazliet nepilnvērtīgu, it kā viņa pati nevarētu izdomāt, ko vēlas un ko nevēlas. Bet Rasma drosmīgi iet pretī visiem pārbaudījumiem – viņa spēj izturēt arī mazdēla veidotu šovu! Lūk, tas ir iedvesmojoši. Vai vienveidīgais “mūsdienu dzīves piedzīvojumu” ritms skatītājiem izturams desmit raidījumos?

Jums ir vēl kāds stulbs jautājums?

Raidījumā ir stilīgi titri, tam ir labs ritms. Satura galveno kadru atkārtošana “redzējāt pirms reklāmas pauzes” un “redzēsiet vēlāk”, kas paredzēta uzmanības noturēšanai, gan izskatās apnicīga.

Bet “Superomē” ir arī citi dalībnieki. Pārsvarā jāskatās uz Riharda un Rasmas darbošanos, tomēr ik pa laikam parādās citu senioru sejas. Viņi gandrīz nekustīgi sēž uz balta fona, kas mazliet atgādina policijas fotogrāfijas. Visi tiek pratināti par kādiem “jauniešu” vārdiem, piemēram, viņiem jāuzmin, kas ir pīrsings vai hiphops. Nav nekādu pazīmju, ka tas būtu viņiem interesanti. Būtībā tā ir subkultūru vai nelielu aktīvistu intereses, valoda. Atbildes ir dažādas, daudzkārt seniori nezina, ko nozīmē konkrētie vārdi, bet bieži kāds no viņiem to zina gan.

Nav saprotams, kāpēc vajadzīga tāda primitīva eksaminēšana. Formāts ir mazliet līdzīgs komercmedijos bieži piekoptajiem “sīko ekspertu” jokiem, kad bērniem prasa, kas ir mīlestība, kas ir laime un citus svarīgus jautājumus. Lielākoties tas ir jautri un mīlīgi.

Bet tā nav sanācis ar senioriem. Primitīvie jautājumi liek domāt, ka tikai atbilžu zināšana padara tevi par mūsdienīgu un stilīgu. Pretī nav likts nekas līdzvērtīgs, piemēram, Rihards vai citi neatbild uz jautājumiem par senioriem zināmiem rakstniekiem, aktieriem, viņam neliek minēt vēstures faktus vai atpazīt klasiķu gleznas. Šī jautāšana un tās rezultāts izskatās pazemojoši. Raidījuma papildinājumi nav veidoti ar cieņu pret uzaicinātajiem cilvēkiem, to mērķi ir izsmiet un pasmieties par nezināšanu. Tas ir pazemojoši, sarunāto cilvēku vietā es pieceltos un aizietu. Tieši tā gribas darīt raidījuma laikā, jo diemžēl saturs ir pretējs sākotnējai idejai – savienot paaudzes. “Superomes” saturs vēl asāk tās nošķir!

Atpakaļ