Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Alberts Legzdiņš

Alberts Legzdiņš: Pēdējā intervija ar leģendu

Nedēļas nogalē uzzinājām skumju vēsti – 84 gadu vecumā ASV mūžības ceļos ir devies Alberts ­Legzdiņš, talantīgais dziesminieks, leģendārās grupas “Čikāgas piecīši” sirds un dvēsele. “Ja kopā savienotu visas tās magnetofona lentes, kurās savulaik Latvijā tika pārskaņotas piecīšu dziesmas, ar tām droši vien varētu apjozt pat visu zemeslodi. Arī viņu koncertu ģeogrāfija aptver visus apdzīvotos kontinentus, izņemot Āfriku,” par “Čikāgas piecīšiem” rakstījusi muzikoloģe Daiga Mazvērsīte. 2013. gadā leģendārajam trimdas ansamblim piešķīra Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu, un pats Alberts Legzdiņš ir saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeni.

Šovasar, īsi pirms Jāņiem, kad kuplā pulkā tiksimies Eslingenā, lai svinētu Mazās Latvijas pirmo Dziesmu svētku 70. gadadienu, skatīsimies arī “Čikāgas piecīšu” leģendas Alberta Legzdiņa, atmodas himnas “Palīdzi, Dievs!” vārdu autora Andra Ritmaņa un mūsu izcilās komponistes Lolitas Ritmanes radīto dziesmu spēli “Eslingena”. Kurš gan cits, ja ne Alberts Legzdiņš, vispatiesāk spētu uzrakstīt šo mūzikā un dzejā ietērpto stāstu, jo viņš pats te bijis, dzīvojis un “no zēna kļuvis par jaunekli”.

Piedāvājam jums, cienījamie lasītāji, Alberta ­Legzdiņa pēdējo interviju – stāstu par laiku, kurā cieši savijušās laikmeta vēsturiskās liecības ar vienkārša latviešu puiša piedzīvoto, vērīgi skatīto un vērtēto.

Kā radās mūzikla “Eslingena” ideja?

A. Legzdiņš: Šis muzikālais stāsts ir raibs dzīves kaleidoskops. Atminējos notikumus, kuros pats piedalījos, biju klāt. Esmu priecīgs, ka man bija izdevība mākslas, mūzikas valodā pastāstīt par pēckara trimdu. Tā bija varonīga paaudze, kas noturēja latviešu kultūru, vedot savus bērnus uz latviešu skolām, dziedot koros, spēlējot teātri.

Vai izrādes sižeta pamatā ir tavi personiskie pieredzējumi? Cik daudz tur ir literārās fantāzijas vai citu cilvēku stāstītais?

Kombinācija no visa. Tēli dažreiz ir iedvesmoti no konkrētiem prototipiem, bet galvenokārt visa pamatā ir tā laika atmiņas, kas atstājušas manī iespaidu uz visu dzīvi. Īstenībā šie seši gadi Eslingenā manā personīgajā dzīvē bija ļoti nozīmīgi. Tajā laikā es no zēna kļuvu par jaunekli… Tā man bija ļoti svarīga dzīves pieredze.

Pirms atceramies Eslingenas laikus, pastāsti, lūdzu, kā un kāpēc tava ģimene devās prom no Latvijas?

Bēgām no komunistiem, lai glābtu dzīvību. Mans tēvs bija pirmajā brīvprātīgo bataljonā, kas aizsoļoja uz Veļikije Lukiem un tur arī palika. Mēs jau bijām “apzīmēti”, un mājas sētnieks teica: “Nu, pagaidiet, pagaidiet, kad mūsējie ienāks, tad jūs redzēsiet!” Aizbēgām ar latviešu vācu armijas vienību cauri Kurzemei un tad gaidījām, kad Kurzemē atbrīvos ceļu. Bet tas nenotika. Bija novembra sākums, kad izbraucām no Liepājas ostas liela uzlidojuma laikā un laimīgi tikām līdz Pilavai, pirmajam Vācijas zemes strēķim. Tur es pirmo reizi dabūju dzert alu, un man neviens nejautāja, cik man gadu. Mums bija paziņas Berlīnē, bet, kad sāka pārāk daudz bumbot, aizbēgām uz Poliju, jo manas mātes draugam, kurš bija ļoti turīgs, piederēja tekstilfirma Polijā. Tur dzīvojām kā firsti, galvgalī stāvēja divas apteksnes, pasniedza tītarus, lēja vīnu, veda visādas zāles. Es neēdu, nesportoju, vienkārši lasīju visu, kas bija pa rokai. Tad krievi nāca uz Lodzu, un mēs bēgām atpakaļ uz Berlīni, it kā tā būtu drošākā vieta. Tur piedzīvojām bumbošanas. Aizbēgām uz Saksiju, Tīringenu, un tur bija barakas, kur “sagaidījām” krievus. Viņi ienāca, viss bija jauki, mums deva vodkas pudeles un amerikāņu konservus, teica, ka visi grēki esot piedoti, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju. Mēs nu baigi tam “ticējām”! Pāris dienas vēlāk atbrauca amerikāņi un mūs aplaupīja, lielie atbrīvotāji! Mans patēvs makšķerēja, viņam bija labs spinings un binoklis, un viņš mazā foreļu strautiņā mēģināja piecopēt. Piebrauca amerikāņi, atņēma binokli un spiningu, iegrūda mugurā mašīn­pistoli – lai rādot, kur paslēpti ieroči. Nebija taču nekādu ieroču! Domājām, ka mūs nošaus. Sajūta bija šausmīga – no krieviem bēgām un nu amerikāņi arī tāpat! Mums atņēma pulksteņus, gredzenus.

Labi, ka mums bija radio, klausījāmies BBC. Vienu nakti paziņo, ka amerikāņi vācas ārā no Tīringenas un visu pārņem krievi. Naktī braucām ar divriteni, kur citi latvieši dzīvo, kliedzām – mūkam, krievi nāk! Pašam gandrīz bikses pilnas!

Tad aizbraucām uz skaistu 15. gs. pilsētiņu Šondorfu. Mana vecāmāte jau bija aizbēgusi uz turieni. Un tad vienā dienā nāca pavēle savākt kopā latviešus no apkārtējām pilsētiņām un doties uz Eslingenu. Eslingena ir kā Rīga, upe pa vidu. Vienai pilsētas daļai deva 48 stundas, lai vietējie izvāktos. Un tad vācieši ar ratiem veda savas mantas… To pilsētas daļu atdeva latviešiem, tur iekārtoja skolas, sporta laukumus, aptiekas. Tā bija tikai latviešu nometne. Igauņiem bija savas, lietuviešiem – savas. Nometnē dzīvoja daudz mākslinieku, no Nacionālā teātra vien ap 80 procentiem cilvēku aizbēga prom… Baznīcu arī atdeva latviešiem, bija bērnudārzi…

Attiecības ar vāciešiem, izņemot tos, kurus izmeta no viņu mājokļiem, bija civilizētas. Lai tiktu no vienas zonas uz otru, vajadzēja atļauju. It kā jau pārbraukt varēja, bet tad baigi kratīja, lai kaut ko neatļautu nevestu pāri. Tad sākās tā “melntirdzniecība”. Markas neviens neņēma, bet ņēma sudrablietas, sudraba monētas, Purvīša gleznas… Mēs dzīvojām arī dzīvokļos, kas bija atbrīvoti. Bija vairākas nometnes, cilvēkus izmitināja bijušās vācu armijas no ķeizara laikiem būvētās kazarmās. Eslingena bija Mazā Latvija.

Vācieši mūs izmantoja arī politiski, pēc 1948. gada balsojot pašvaldību vēlēšanās. Komunisti teica, ka visa Vācijas nelaime ir DP – Deutsche Parasiten, ka mēs ēdam viņu maizi. Bet vācieši, kas dzīvoja otrā pilsētas galā, bija itin jauki. Es vācu klubos spēlēju futbolu, mani uzņēma draudzīgi, neviens neteica sliktu. Mans patēvs zināja vairākas valodas, un viņu iecēla UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija. – Red.) par ierēdni. Tad jau bijām kā paradīzē! Tad ieradās komandas, kas aģitēja, amerikāņu militārā policija brauca viņiem līdzi. Kā viņi stāstīja, cik laba dzīve Padomju Savienībā! Cilvēki jau brauca, manas sievas māsīca arī aizbrauca, un pēc neilga laika pārsēdās citā vagonā uz Sibīriju. Krievi meloja šausmīgi!

Atpakaļ