Foto: UnsplashFoto: Unsplash

Juris Lorencs: Jaunības kults arī politikā

Neparasta ziņa no Malaizijas – 92 gadus vecs politiķis Mahatirs Mohamads nupat aizvedis savu partiju līdz uzvarai parlamenta vēlēšanās. Dažs labs varbūt teiks – kāds tur brīnums, ir cilvēki, kuri pat savos simts gados izskatās tīri ņipri. Šajā gadījumā jautājums ir par ko citu – vai tik cienījamu vecumu sasniegušam politiķim sabiedrība uzticas un gatava viņam sekot. Austrumos, kā liecina balsojums Malaizijā, cilvēks gados var būt autoritāte arī jaunatnei – iedzīvotāju vidējais vecums šajā islāma zemē ir vien 29 gadi! Bet vai kas tamlīdzīgs šodien būtu iespējams krietni vecākajā Eiropā? Diezin vai. Pēdējo Vācijas parlamenta vēlēšanu kampaņas laikā 62 gadus vecajai Angelai Merkelei bija jādzird piezīmes ne tikai par “aizsēdēšanos” kancleres krēslā, bet arī netiešas norādes uz jau “pieklājīgo vecumu”.

Uz mirkli pafantazēsim: Kārlis Ulmanis, sākoties padomju okupācijai, ar laivu aizbēg uz Zviedriju. Padomju Savienība sabrūk nevis 1991. gadā, bet gan 1969. gada augustā. Ulmanis atgriežas Latvijā, 4. septembrī nosvin savu 92. dzimšanas dienu un oktobrī triumfāli uzvar atjaunotās Saeimas vēlēšanās. Teorētiski izklausās visai ticami. Bet pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi – tie vēl bija citi laiki un citas, patriarhālas vērtības, kad jaunības kults vēl tik ļoti nebija pārņēmis cilvēku prātu. Patiesībā tas ir visai interesants jautājums – kā, kad un kāpēc? Kā sabiedrība nonāca līdz tam, ka universāla vērtība ir nevis garīgam viedumam un daudzmaz labai veselībai, bet pirmām kārtām gludai, viegli nosauļotai ādai bez grumbām, mirdzošiem perlamutra zobiem un slaidam, sportiskam ķermenim? Jo tieši šie tēli no televīzijas ekrāniem mūs aicina pirkt automašīnu, veļas pulveri vai zobu pastu. Un kādas pūles un nauda tiek ieguldīta, lai, ja ne justos, tad vismaz ārēji izskatītos kā “vienmēr 39”!

Pirmais un vienkāršākais skaidrojums šai parādībai – sabiedrības sekularizācija. Patiešām, ja līdz ar ķermeņa fizisko nāvi viss beidzas, tad kļūst saprotama gluži vai izmisīgā turēšanās pie paša dārgākā, kas cilvēkam šai dzīvē pieder, – jaunības. Bet ir vēl kāds apstāklis. Šķiet, pirmo reizi cilvēces vēsturē jaunajai paaudzei ir vairāk, nereti pat nepieklājīgi vairāk, naudas nekā viņu vecākiem un vecvecākiem. Pēdējos padomju varas gados pensionēts skolotājs vai strādnieks saņēma pensiju, kas daudz neatšķīrās no jauna ārsta vai inženiera algas. Šodien situācija ir radikāli mainījusies, un tam pamatā ir tehnoloģiju nomaiņa. Zināšanas un prasmes, kas apgūtas pirms pārdesmit gadiem, nereti ir bezcerīgi novecojušas.

Latvijas kultūrā jaunības kults vēl nav aizgājis tik tālu kā dažā labā Rietumeiropas valstī. Tiesa, cilvēki sūdzas par diskrimināciju darba tirgū, pirmspensijas vecumā darbu atrast ir visai grūti. Vienīgais izņēmums – politiķi. Neizskatās, ka pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām valdības (patiesībā arī opozīcijas) partijām būtu izdevies atrast jaunas sejas. Un nav pat svarīgi, jaunas vārda vai nodzīvoto gadu pēc. Bet varbūt tādas nemaz nav meklētas? Uz to jau pavisam tiešā tekstā nekautrējas norādīt konkurenti. Partijas “Latvijas attīstībai” priekšsēdētājs Juris Pūce aicinājis nākamajās Saeimas vēlēšanās nomainīt “kolhoza veču paaudzi ar jauniem un progresīvi domājošiem cilvēkiem”. Arī partijas “Kustība Par” vadītājs Daniels Pavļuts nesen izteicies, ka “Latvijas galvenā problēma ir vecās paaudzes politiķi, no kuriem daļa jāsūta atpūtā”, un politikā “esot jānāk jaunai paaudzei”. Atklāti sakot, arī man negribētos, lai taisnība izrādītos tiem, kuri apgalvo – kopš neatkarības atjaunošanas katra nākamā Saeima ir “švakāka” par iepriekšējo.

Atpakaļ