Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jānis Vādons

Neizrunātais veido “pelēkās zonas”. Saruna ar dzejnieku Vādonu

Dzejnieks, tulkotājs un publicists Jānis Vādons studējis valodniecību Ventspils Augstskolā. Vairāku dzejas krājumu autors, patlaban arī lektors Ventspils augstskolā.

Nesen izlasīju jūsu rakstu ”Pagātne šodienā: pārdomas par laimes deficītu” žurnālā “Domuzīme”. Kas tad latvietim šodien traucē būt laimīgam savā zemē, savā tautā un valstī?

J. Vādons: Atmodas laiks bija skaists un arī visai vienkāršs. Mēs labi apzinājāmies, ko vēlamies sasniegt, – savu valsti. Dzīve tolaik krāsojās melnbalta, bez pustoņiem. Bija patoss, vismaz manu ģimeni Latvijas neatkarības ideja pārņēma pilnībā. Un tikai retais apzinājās, ka smagākais, sarežģītākais laiks vēl tikai priekšā. Ka karogs gan būs mastā, bet sekos grūtā ikdiena. Tāpēc daudzu piedzīvotā vilšanās ir visai likumsakarīga. Ideālu, absolūti perfektu valsti mēs nevarējām uzbūvēt, tā vienkārši nemēdz būt.

Tas, kas mani mulsina šodien, – ka vilšanās sajūta daudzus nevis mobilizē darbam, bet tieši otrādi – demoralizē. Cilvēkiem nolaižas rokas, aizvien biežāk sāk skanēt visai dīvainas frāzes saistībā ar pagātni, par padomju laikiem, proti, ka nemaz jau tik slikti nebija, ka daudz kas tolaik bija pat labāks nekā šodien. No atmodas laiku ilūzijas par gaišo nākotni mēs vēlamies paglābties citā, tagad jau pagātnes izstarotā mirāžā.

Bet vai tad 20. gadu Latvijā nebija līdzīga vilšanās? Jānis Akuraters šo laiku raksturoja ar vārdiem “atplūdu laikmets”.

Arī Rainis bija visai vīlies jaunajā Latvijas valstī. Starp citu, tolaik garīgā konfrontācija bija pat asāka, jo brīvība tika izkarota ar ieročiem rokās, maksājot ar asinīm. Mums šodien pietrūkst gudras un atklātas sarunas par valstī notiekošo. Valda plakātisms, saukļi, konfrontācija pašas konfrontācijas dēļ – gan starp latviešiem un krieviem, gan pašu latviešu starpā. Bet, raugoties pasaules mērogā, mēs esam tikai maza saujiņa, kuriem īsti pat nebūtu ko dalīt.

Atļaušos jūs citēt – ka “laiks atceras visu”, “pagātne savažo”, bet mēs joprojām “paliekam lojāli pagātnes rēgiem”. Ko jūs ar to vēlējāties pateikt?

Rēgi slēpjas neizrunātajā, neizsāpētajā okupācijas laiku mantojumā. Tas, ko šodien daudzmaz esam apzinājušies – latviešu attiecības ar okupācijas varām. Bet joprojām apieti un neizprasti palikuši procesi, kas okupāciju laikos norisinājās pašas latviešu sabiedrības iekšienē. Un šeit atklājas jau daudz sarežģītāka aina. Bija viss – iztapīga, pat aizrautīga sadarbība, nodevība, klusējoša piekrišana, vienkārši nei­trāla malā stāvēšana, pasīva pretošanās, kas, būsim atklāti, visai reti pārauga aktīvā rīcībā. Tāpēc pat 26 gadus pēc neatkarības atgūšanas joprojām ir aktuāla lustrācija, pēc kuras sabiedrisks pieprasījums gan tā īsti nav jūtams.

Atpakaļ