Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Ulvis Zirnis

“Un Rīga, šķiet, pieder Paulam.” Ulvja Zirņa dzeja

Ulvis Zirnis esot strādājis Lielbritānijā par sanitāru, licis ugundrošības ierīces Brīvdabas muzejā, studējis, studējis un neizstudējis bibliotēkzinātnes, tad som­ugru studijas, svētku režiju un pedagoģiju. Pasenā ballītē nolamāts vai arī uzslavēts par “kultūras vis­ēdāju”. Ulvis uzstājas samērā reti, tomēr dzeju publicē kopš 2006. gada, un, tā kā pirmā nopietnā publikācija visdrīzāk notikusi žurnālā “Karogs” (vēlāk arī “Latvju Tekstos”, “Satori”, “Punctummagazine”),  viņa priekšlasījumi tiek viltīgi dēvēti par retrospekcijām.

– Kāpēc Vins Dīzels un Pauls Cēlans tik ļoti iedvesmoja tavu dzejisko sirdi?

U. Zirnis: – Nesen lasīju “Rīgas Laikā” par Paulu Cēlanu un ap to laiku arī iznāca “Fast & Furious” pēdējā filma. Ļoti iedvesmojoši šķita Cēlana teksti, ko izdevās palasīt. Šo dzejoli (lai gan tehniski dzejprozu) es rakstīju naski pēc “Baltās nakts” pasākuma pasūtījuma, turklāt man patika doma par atšķirīgu pasauļu clash (sadur­smi).

– Kāpēc dzejniekiem ir svarīgi publicēt savus tek­stus? Vai nepietiek ar priekšlasījumiem?

– Jau ir sen atrunāts, ka “rakstīt atvilktnei” ir teju iedomīgi. Tam nav seguma, izņemot gadījumus, kad dzejnieks ir nu tik ļoti skumīgs kā Pauls manā dzejprozā. Protams, priekšlasījumi ir burvīgi, bet pašizstrādāšanās fiziski pieejamā materiālā dod citu ultimatīvu prieku. Un ironiskā kārtā tā ir arī iespēja vēl un vēl lieloties skraidīt apkārt.

– Saņemt atzinību par dzejoli, kas pašam nepatīk – vai tas ir dzejnieka lāsts? Un kādi dzejoļi dzejniekiem patīk?

– Noteikti nevarēšu atbildēt par visiem dzejniekiem, bet man ļoti svarīgi un patīkami ir dzejoļi, kas ir stāstnieciski, kas ir acīmredzama jaunrade. Nevis izkasīt savas bēdas un izklāt tās, bet no nulles jaunus priekus un bēdas stāstīt.

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Nez kāpēc Ulvis Zirnis liek aizdomāties par tiem dzejniekiem, kas it kā ir interesanti, ir pat talantīgi un daudzsološi, publicē darbus jau krietnu laiku, varbūt ne tik aktīvi, bet ar iedvesmu, un tomēr viņi visdrīzāk nekad netiks līdz savam dzejas krājumam, jo tas nojauktu dzejošanas neparasto brīvības auru. Turklāt labs dzejas krājums prasa krietnu darbu. Cerot, ka tā nav literatūras lielajai upei zudusī paaudze, jāsaprot, ka Ulvja dzeja ir iespēja ieskatīties dzejas “brīvo radikāļu” radošajā procesā.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ulvja Zirņa asa sižeta dzejprozu

Leģenda par Vina Dīzela un Paula Cēlana tikšanos Rīgā

Ir gadsimtu gadsimts, pats gadsimtākais no visiem

Nelabas ielas, nelabi cilvēki klīst bulvāru mežģos, lauž kājas

Valodas vijas notekcaurulēs,

un šķiet nekas labs no Rīgas

nesanāks

Pat lietū svilst mājas, kaklakungi

un rokaspuiši smīn, berzē rokas, masē plecus viens otram un otra maukām

Ja tu esi šeit, tad tu pats sev kaitinošākais no radu varzas

Tāda tā Rīga, neko labu šeit

neatrast

Ir tāds nekāds gadsimts, ir tāds nekāds mēnesis, mums pat nav savu leģendāru slepkavnieku, kas dūmakās aizskrien smiedami

Tās pašas leģendas, tādas vārgas un nekādas

Šis ir gadsimts, kas nāk zagt dubļainas ainavas, piekodina turēties pie rūsainām margām, pie otra skausta, pie zaļganiem žuburiem, pie pātariem

Vinam Dīzelam šis nav labākais gadsimts un nebūt ne labākā pilsēta, bet tai pat laikā šī nevienam nav labākā pilsēta, un, kamēr šis stāsts nebūs beidzies – nebūs arī tā, paliks tikai bruģēts kaps ar komiskiem ķēmiem virs namu durvīm, tas Vinam nešķiet smieklīgi

Jo vāģi Rīgā ir tādi nekādi

Nu Vins klīst, bet te kā ne no kā (ne no kā jau sākas paši labākie stāsti) dzird kādu smeldzīgu skaņu

Vins pārāk strauji pagriež galvu, uz brīdi viņam šķiet, ka tuvīnā kroga drupās saož čiekuru un degošu DVD smaržu. Vins Dīzels zina, ka tūlīt sāksies lielas lietas

Pauls Cēlans savukārt ir labi iedzīvojies Rīgā. Viņu gan dažreiz biksta ormaņi, lai dod ceļu, jo Pauls mēdz aizdomāties. Viņu lamā nelietīgi beķeri un miesnieki (viss par jēlu

un negatavu Paulam), bet tās

ir nianses, jo šajā pilsētā Paula neķītrīgā, bet sirsnīgi klusā daba var izpausties

Un šis gadsimts ir medusmaize Paula Cēlana tieksmei aizmirst to konfetti, kas izsprādzis plosās viņa domās un nedomās. Un Rīga, šķiet, pieder Paulam. Tā ir mirstīga, tā aizies līdz ar kuģiem uz miglainām kolonijām, tā aizies ar mājieniem, neglītiem radiem, skurbumu

Un Pauls zina, kā, sastiepis vienu kāju ar otru, lēkšos, lai tomēr paspētu tikai uz pēdējo kuģa tauri, kas aizvestu no Rīgas

***

Vins Dīzels saprot, ka nekādi DVD te nedeg. Un notikumi nebūs viņa gaumē. Tie būs lēni un ar patiesu žēlastību

To žēlastību, ko viņš ierauga guļam tuvīnās bufetes drupās. Tā smarža ir Paula Cēlana svilstošais mētelis

Pauls, būdams lepns, uzšķobās kājās, izpurina matus, mēteli un, šķiet, pats sevi, ierauga Vinu Dīzelu

Tā nu viņi stāv kā neganti karaļi, ceļš starp viņiem ir aizsargupe

Tā nu viņi stāv un māj, satrauc viens otru, berzējot plaukstas līdz tulznām. Tā nu viņi stāv un rūgst kā zaptes, skaita reizrēķinu kā toreiz gultā

Šī neparastā tikšanās izšķīdina laiku, pilsētu, uzlauž karmas. Pēkšņi starp Vinu Dīzelu un Paulu Cēlanu skrien armēņu ordas, sikhu pūļi. Klabinot mietus, virpuļo morisa dejotāji, Vina un Paula acu priekšā mieru saulauž budisti

Stabu iela, kas šķir Vinu un Paulu, kļūst par galveno punktu laikā, par ugunsvētru mums un mūsu bērniem, par žēlastību miegā, nežēlastību vāģī. Vins Dīzels un Pauls Cēlans nenovērš skatienu viens no otra

Tā ielaužas ielas, tā Rīga grimst arī negatava

Tā viena vāģi un otra seja rāma, Sēnā iegrimstot tik deguns vēl ārā no ūdens

Stabu iela no uguņiem dzemdē neizprotamus ļaužus bāros, beķerejās, cietumos

Tā dzimst cita Rīga, vēl skarbāka, akmeņaināka un nepiedodošāka

Mīlošāka? Vins Dīzels sev jautā

Vins Dīzels domā par sievietēm. Pauls Cēlans domā par sievietēm. Armēņi domā par sievietēm. Sievietes domā par sievietēm

Vins Dīzels un Pauls Cēlans tikās, lai tomēr nepārmītu ne vārda, nezināja, cik daudz šiem kopīga

Tā šķiet, jo dienās bērni, kas izskrējušies, izkāvušies, izlamājušies tā, ka Jūlija S. nosarktu, pēdīgiem spēkiem saļimst vecāku priekšā.

Deguni visiem asiņo straumēm,

un tie burto, burto un izburto,

kā uz Stabu ielas atsituši pieri pret tukšu gaisu, un nāsīs iesitusies skaudra smarža, tāda čiekuraina, tāda DVDīga, tāda kā svilstošu riepu smarža

Bet tas jau nekas. Tie sīkumi

būtu. Bet kādēļ lai bērni

zinātu par jaunas pilsētas, jauna gadsimta dzimšanu?

Kā lai viņi zinātu, kaut neskaidri,

bet zinātu, cik uz vienas ielas

izcīnīts?

Un kā viņi varēja uz mani tā skatīties?

Atpakaļ