"Pirmās formulas riteņi te neder."  Gata Šļūkas zīmējums"Pirmās formulas riteņi te neder." Gata Šļūkas zīmējums

Atis Jansons: Praktisku latviešu balsojums, un viens no žūrijas neizturēja…

Pirms nedēļas nosaucām finālistu septiņnieku. Nu esam tos sakārtojuši balvu spožuma secībā. Un pašas balvas pasnieguši. Gada auto (līdz pat 2018. gada Ziemsvētkiem) mums tātad ir – “Hyundai i30” (149 punkti). Otrā vieta – “Škoda Karoq” (119), trešā – “Kia Stonic” (105). Relatīvi lēti, relatīvi plašākam Latvijas iedzīvotāju lokam piejami auto.

Viens no žūrijas neizturēja

Racionālo apsvērumu žņaugus neizturēja tikai viens no žūrijas biedriem – satiksmes negadījumu eksperts Oskars Irbītis. Viņš desmitnieku (vienīgā augstākā atzīme visā balsojuma tabulā) ielika “Alfas Stelvio”. Atzīšu – man patiess prieks par šo izlēcienu.
Lūk, ko saka Oskars: “Nu beidzot viens auto, kas pierāda, ka vēl viss nav zaudēts cīņā par braukšanas prieku. Vai jūs esat bijuši Itālijā (uz robežas ar Šveici) Stelvio kalnu pārejā? Es esmu. Tāpēc varu teikt, ka auto nosaukums ir ļoti trāpīgs un pilnībā atbilst būtībai – jauda, manevrētspēja un lielisks skats. Es uzdošu vēl vienu jautājumu, kas, iespējams, vēl vairāk sašaurinās publikas loku, kuru es uzrunāju: “Vai jūs braucat ar motociklu?” Es domāju ar pietiekami jaudīgu ielas vai šosejas motociklu. Kāpēc es to prasu? Tāpēc, ka braukšanas stils ar “Alfa Romeo Stelvio” var būt visai līdzīgs. Ja vajag apdzīt kādu pa priekšu braucošu kravnieku, tad nav īsti jādomā par to, vai vajag ieskrieties, vai pietiks laika un jaudas apdzīšanai… Ir vienkārši jānospiež pedālis un jābrauc. Transmisija ir veidota tik optimāli dzinējam, ka nav nepieciešami nekādi mistiskie kickdown vai nemotivēta dzinēja rēkoņa. Beidzot ir viens auto, kura radītāji nav iekrituši ekoplānprātībā un nav laupījuši pašu svarīgāko – braukt prieku.”

Lietošanas vērtības argumenti

Bet vairākums bijuši racionāli. Un atzinuši, ka tad, ja arī “Alfu” (vai ko dinamikā līdzīgu) spēs nopirkt paši, to nevarēs pārāk daudzi, lai “Stelvio” būtu Gada auto. Mēs nobalsojām par cenas un lietošanas vērtības kompromisu. Par markām, kas strauji augušas tehniskajā līmenī, tomēr saglabājot zināmas pieticības iezīmes, cenu (aprīkojuma zemākajā, bet nebūt ne askētiskajā līmenī) zem 20 000 eiro. Vērtības, kuras ciena un novērtē ne tikai trūcīgā Latvija.

“Hyundai” un “Kia” (atgādinu – pirmajam uzņēmumam pieder trešdaļa no otrā) ir Eiropas autotirgū visstraujāk augošās markas. Gadsimta sākumā tām abām kopā piederēja vien nepilni divi procenti no tā. Tagad – vairāk nekā seši. Līdzīgi ir “Škoda” panākumi. Pusotra procenta toreiz, 4,5 tagad.

Kāpēc pirmajā vietā tika “Hyundai”? Tas nesaņēma vairāk augstāko (9) atzīmju kā “Škoda” vai “Kia”. Bet bija praktiski visu pieminēts un atzīts. Pat to (es viņu skaitā), kuri nedeva vairāk par seši, jo uzskatīja, ka īstais Latvijas auto bija pirms diviem gadiem jau ievēlētais “i20”. Šis jau ir pārāk liels un smags pieticīgam pārvietošanās līdzeklim.

“Škoda” – kā jau šai markai pierasts un kā no tās sagaidām – “paņēma” ar “VW” staļļu cienīgām sugas īpašībām. Perfekts auto. Bet punktus zaudēja, jo bija pārlieku līdzīga pērn vinnējušajam lielākajam modelim “Kodiaq”. Un vairs ne kompakta un skatā pieticīgāka – kāds bija tās priekšgājējs “Yeti”, kuru daudzi vērtētāji nostalģiski ar labu vārdu pieminēja.

Vieglais krosovers

“Kia Stonic” divus deviņniekus dabūja no manis un Jura Petuhova. Mēs uzskatījām, ka šis ir pareizais solis krosoveru grupas papildināšanai ar kaut ko mazāku, vieglāku, lētāku par “Nissan Qashqai” un citiem pašreizējiem tirgus līderiem. (Arī “Karoq”). Četrmetrīgu krosoveru līdz šim praktiski nav (“Suzuki Jimny” un “Ignis”, “Fiat Panda” ir vēl mazāki). Te būs.
Man laimējās ārpus konkursa testu ietvariem divas dienas pabraukt ar “Stonic” pa Rīgas bedrēm. Teicami. Ar labu dinamiku un benzīna patēriņu zem septiņiem litriem. Ar izcilu “bezroku” telefonizāciju un ļoti labu mūziku (no tai pašā telefonā uzkrātās fonotēkas).
“Stonic” neapšaubāmi zaudēja balsotāju punktus par automātiskās kārbas neesamību. Nekas. Nākamgad būs. “Stonic” nebrauca smilšu kāpās, jo pilnpiedziņas tam nav (tāpat kā konkursā pieteiktajam “Karoq”). Var iztikt bez tās. Vairāk nekā puse “Qashqai” pircēju iztiek. Starp citu – jau teicu par “Kia” un “Hyundai” ciešo radniecību. Tad, lūk, nākamgad konkursā ceram ieraudzīt šāda paša skata automobilīti ar vārdu “Hyundai Kona” ar pilnpiedziņu un 180 ZS. Ja parēķinām uz svara kilogramiem – šis komplektiņš būs labāk “energobruņots” nekā Oskara “Stelvio”…

Lietuviešu balsojums atšķiras

Tā nu mēs nobalsojām. Visai raibi. Interesanti ir pilno balsu tabulu (publicēsim la.lv) papētīt, paskatīties, kā atšķiras jaunu (Jēkabs Ronis, Jānis Baumanis) un iesirmu žūrijas biedru (Juris Zvirbulis, Ivars Caune, Juris Kreicbergs) viedokļi. Var nolikt šeit blakus kaimiņu lietuviešu trijnieku, kurš (mentalitāte, ambīcijas, citi konkursa principi?) ir krietni atšķirīgs. Viņiem “Gada auto 2018” ir “Mazda CX-5”. Nebūt ne mazs, ne pieticīgs vai lēts krosovers (mums šis ieņēma 7. vietu). Otrais – “BMW 540″… Pie mums šis gandrīz 100 000 eiro vērtais auto ar nelielu pārsvaru pieveica “Volvo XC60” balsojumā par “premium auto” titulu un lielajā finālā neiekļuva.

Un nobeigumā par “Latvijas Avīzes” speciālo balvu. Nelielu, bet ar cieņu un mīlestību pasniegtu. Mēs speciāli pētījām uz konkursa testiem atbraukušo auto riteņus, meklējām, kurš no dalībniekiem spējis vislabāk turēties pretim nu jau visaptverošajai zemo riepu profilu sērgai. Neko izcilu neatradām. Augstākie, mūsu ceļiem piemērotākie 65 procenti šurp nebrauc. Smuki izskatīties un kratīties gribam, riepu maiņas laikā pārmaksāt… Bet vismaz 55 procentus atradām. Un par to šeit redzamā Gata Šļūkas bilde pienācās “Citroen” pārstāvim Ansim Auziņam.

*Raksta autors Atis Jansons bija konkursa žūrijas priekšsēdētājs

Atpakaļ