Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Vīrietim ir jābūt. Kaut vai kā bākai. Saruna ar rakstnieci Andru Manfeldi

Viņa sagaida mūs uz sliekšņa. Koša kā no Kustodijeva gleznām nākusi, skaista kā vasara pilnbriedā. Acis – it kā bērnībā bez mitas būtu debesīs skatījusies, tāpēc tagad tajās zilgmes dziļums un mazas meitenes ilgas. Un tad vēl smiekli – dzidri un skanīgi kā katedrāles zvans. ANDRA MANFELDE. Mūsu saruna par slieksni, āboliņa klēpi un bākām.

 

Ikviens portrets reizē ir arī kaut nedaudz pašportrets. Piesakot tavu jauno grāmatu, uzrakstīju: mājās pārnācu basa. Jo katra varoņa balsī ieskanas arī tavas intonācijas.

Mani mulsināja distance. Vai nepārkāpju? Vēl tagad nezinu. Devu dažiem lasīt, lai saprastu, vai nav pārāk personiski. Bija trīs virsrakstu varianti: sākumā “Okeāns Ilze”, tad “Mājās pārnācu basa”, tagad ir – “Mājās pārnāca basa”. Lai skaidrs, ka ne es pārnācu.

Man stāsta, min detaļas, ar kurām var uzzīmēt karti, radīt sajūtu. Viņa saka: viņš ieraudzīja savu nākamo sievu siena talkā. Viņa bija grūta. Bet es uzrakstu, ka tā grūtā sieviete ir kā slapjš āboliņa klēpis. Cilvēks pasaka sausi, bet viņš nedomā sausi. Man ir draugs, tēlnieks, viņš saka: jūt visi, bet pateikt spēj tikai mākslinieks.

Es kādreiz gribēju būt gleznotāja, man ir ļoti svarīgi redzēt bildi. Ja es redzu, tad varu tur ieiet un pēc tam to izstāstīt. Tā sākās “Zemnīcas bērni”. Es paņēmu mazu bildīti, kur mana mamma, ome un opis, skatījos ilgi, ilgi, un tad es biju tanī mājā iekšā. Tanī mājā un tanī laikā.

Rakstot “Mājās pārnāca basa”, sapratu, ka man patīk domāt caur valodu. Man bija divi intervējamie no Kazdangas, gluži kā opis un ome no “Zemnīcas bērniem”. Viņiem savs dialekts, man, to dzirdot, kļūst silti. Gribas rakstīt par laukiem, par sienu un āboliņu. Bērnībā to vien darīju, kā braucu uz laukiem, skraidīju pa pļavām, zinu, ko nozīmē gulēt sienā un skatīties zvaigznēs, dzert siltu pienu no govs spaiņa, atceros pagraba smaržu. Cilvēks kā gredzens – kad tuvojas otrai pusei, bērnības atmiņas kļūst ļoti svarīgas. Tā taču arī vesela galaktika, kas man piederējusi.

No otras puses – aizbraucu tur, skatos – maza būda, pa pusei sabrukusi, mazi kalniņi, maza lejiņa. Kur ir tā lielā bērnības pasaule, pilna noslēpumu?

Taču ir vēl kāds stāsts. Pavasaros es saucu: iešu vizbuļos! Tikai līdz lielajam akmenim, man piekodina. Gravā milzīgs akmens, pa pusei zemē iegrimis. Skrienu līdz tam, tad vēl mazu gabaliņu un atpakaļ. Un tad gāja laiks – tecēja, skrēja, lidoja vēja spārniem – un es nonācu Gotlandē. Tur es sāku katru dienu pierakstīt mazas ainiņas, visu, kas notiek, vēlāk iznāca grāmata “Ceļojums uz mēnesi: Visbija –Ventspils –Visbija”. Gotlandē ir Jaunavas klints, kaļķakmens ar fosilijām. Un tad es atbraucu mājās un uzzinu, ka mans lielais bērnības akmens saucas Rudzīšu dižakmens un ir vienīgais Latvijā ar kaļķakmens fosilijām. Tādi ir vēl tikai Gotlandē. Sveiki! Paiet vairāk nekā trīsdesmit gadu, un es satiekos ar savu akmeni. Tagad zinu, kā viņš šurp atceļojis. Tā necilā grava ar strautiņu ir te no ledāju kušanas laikiem. Igauņiem vēl esot kas līdzīgs. Pēkšņi bērnības akmens iznirst. Viens punktiņš. Bet tādu taču ir vēl un vēl.

 

Atpakaļ