FotoJet-4

Karavīra atraitnes stāsts un virspavēlnieka izklaides. Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas

Kā pārtikušais nekad nesapratīs allaž badā esošo, tā karu un Krievijas agresiju pieredzējušo ukraiņu noskaņojumu, izturēšanos un pārdomas būs grūti aptvert citās mieru baudošās valstīs. Pat ja tās neatrodas tālu no Ukrainas. Iedomāsimies cilvēku rindu, kurā stāv vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku, tik liels ir upuru skaits nepilnos četros gados. No tiem karavīru, kas krituši ar ieroci rokās, ir tikai aptuveni trešā daļa. Pārējie nežēlīgi nogalinātie ir civiliedzīvotāji, tajā skaitā krievu notriektā Malaizijas “Boeing” pasažieri, tiesa gan, tie nebija Ukrainas iedzīvotāji. Starptautiskās auditorijas uzmanību noturēt tik ilgu laiku nemaz nav iespējams, turklāt šobrīd frontē valda nosacīts klusums, tikai kādas sešas līdz astoņas apšaudes diennaktī. Tomēr janvārī pat šādos apstākļos traģiskā ziņa par dēla vai vīra nāvi nosūtīta “tikai” divdesmit reizes. Šī “stabilitāte” frontē ļauj uzskatīt, ka tur viss ir pa vecam. Viens otrs Kijevā lepni apgalvo, ka ukraiņiem ir spēcīgākā ar kaujas pieredzi apveltītā armija Eiropā, kuru Krievijā sākuši respektēt. Citi, galvenokārt daži speciālisti, cenšas viņus atvēsināt. Aizbraucot uz fronti, kurp dažādu palīdzību jo­projām ved daudzi brīvprātīgie armijas palīgi, trūkumi viegli pamanāmi. Daži eksperti uzskata, ka Ukrainas vadība tomēr nepietiekami atbildīgi izturas pret valsts aizsardzības uzlabošanu. Daudzi visu izskaidro ar seno teicienu – kam karš, bet kam māte miesīgā. Lielajam biznesam joprojām nav aizspriedumu turpināt sadarbību ar agresorvalsti. Šis jautājums ir jo­projām neatbildēts, pie tam tas vedina uz pārdomām, kā iespējams prasīt sankciju ievērošanu pret Krieviju no citām Eiropas valstīm, ja šādai rīcībai nav gatavi paši ukraiņu oligarhi.

Virspavēlnieka izklaides kā dzīres mēra laikā

Beidzamajā laikā daudz uzmanības ticis pievērsts Ukrainas prezidenta Petro Porošenko atpūtai Maldivu salās. Tam sekojusi viņa dalība augstāko aprindu Vīnes ballē. Nenoliedzami – no morālā viedokļa grūti attaisnojama virspavēlnieka atpūta un izklaide. Diezin vai iespējams iedomāties, piemēram, Ziemas kara laikā no Somijas kaut kur brīvdienās izbraukušu Gustavu Mannerheimu.

Tiesa, bagātā uzņēmēja Porošenko atpūtu ne visi vērtē kritiski. Ukrainā labi pazīstamais mākslinieks un dažādu literāru darbu autors Less Poder­vjanskis ir viens no viņiem. “Droši vien viņš bija saņēmis informāciju no mūsu izlūkiem, ka var tagad to atļauties. Pie mums vajadzētu tikt vaļā no tādas postpadomju ligas kā naudas skaitīšana cita maciņā. Es drīzāk runātu par Porošenko pozitīvajiem veikumiem, un tāda ir viņa darbošanās ārpolitikā. Lielā mērā pateicoties viņam, mums ir tāds atbalsts, vispirms no ASV,” uzskata mākslinieks. Par pieredzēto beidzamajos gados viņš runā ar lielu devu humora. “Maidanā piedalījāmies. Gājām tur lielā draugu pulkā. Mēs jau nebijām tie galvenie kaujinieki. Mēs pavisam vienkārši apmētājām miliciju ar akmeņiem un, kad viņi nāca uzbrukumā, bet tas norisinājās ārkārtīgi lēni, laidāmies uz tuvāko bufeti dzert šņabi. Bet pašās karstākajās dienās, kad cilvēkus šāva uz Institutskoje ielas, es atrados Vācijā.” Daudz ceļošajam māksliniekam nav ilūziju par to, ka situāciju varētu glābt ārzemju palīdzība. Visu izšķiršot pašu ukraiņu griba un spējas sevi pasargāt. Kara laikā vairākas reizes kopā ar mūziķiem braucis uzstāties frontē. Tur redzētais devis papildu izpratni par to, ka Putins karu Ukrainā jau ir zaudējis. “Reiz ciemojāmies kādā no vienībām. Uzstāšanās ir beigusies, gatavojamies atvadīties, bet mani lūdz vēl uzkavēties. Kaut kādi trīs praporščiki ļoti vēloties satikt mani. Tā nu gaidīju viņus. Redzu, nāk trīs, nu, tādi ambāļi – lieli, dūres kā vāles, kājās platas treniņbikses. Tā nu aprunājāmies ļoti sirsnīgi. Sapratu, tie ir īsti karotāji. Ne aci nepamirkšķinās, kam vajadzēs, kaklu pārgriezīs mierīgi kā nokaušanai paredzētam ruksim. Tikšanās ar karavīriem man deva izpratni, kāds ir mūsu spēks, un tad es sapratu, ka Krievija patiešām jau ir zaudējusi. Tā var uzsākt liela mēroga karu, taču tad saņems tādu pretošanos, ka nespēs līķus vien gādāt mājās,” saka L. Podervjanskis.

Sešu gadu vecumā sapratis – būs jākaro

Ukraiņu desantnieks Jev­geņijs Turčaks pa divi lāgi aizstāvējis Doņeckas lidostu, piedalījies daudzās citās kaujās. Savulaik vēl pirms desmit gadiem dienējis obligātajā dienestā, tādēļ atkal 2014. gadā nokļuvis desantniekos. Nosūtīts uz Krimas pierobežu un tikai pēc lūguma kādam komandierim nokļuvis frontē. “Kad man jautā, kā tas ir – karot, atbildu – tur nav nekā īpaša. Tas ir tā, kā iet uz darbu. Es zināju vienu, ka man jāklausa savam komandierim, kam es uzticējos. Nebija šaubu, viņš par visu padomās, izplānos mūsu uzdevumu un arī to, kā pašiem bez zaudējumiem atgriezties no tā. Šāda paļāvība patiešām vairo spēku, tad domā tikai par to, kā izpildīt uzdevumu.” Doņeckas lidostā bijis karsti. Reiz viņus apšaudījuši krievu tanki, vienlaikus tuvumā kritušas mīnmetēju šautās mīnas. Kad pacēlis galvu, pārsteigumā jau pavisam tuvu pamanījis pretiniekus – divus čečenus. Vienu likvidējis ar izmestu granātu. Otru biedri sacaurumojuši. Uz jautājumu par redzētajiem krievu karavīriem Jevgeņijs atbild apstiprinoši – pats esot piedalījies divu krievu artilēristu sagūstīšanā. Pēc viņa domām, bez Krievijas tankiem un artilērijas, un munīcijas piegādēm karš Donbasā beigtos nedēļas laikā. Sevi par pieredzējušu desanta izlūku viņš neuzskata, jo par tādu iespējams kļūt vairāku gadu laikā. Pirms nepilna gada Jev­geņijam piedzimis dēls, un, kad viņš sasniegs septīto klasi, uzsākšot mācības kara kursantu skolā, pašreiz ir pārliecināts desantnieks. Viņš pats jau kopš sešu gadu vecuma zinājis, ka būs jākaro ar Krieviju. Viņu ģimenei kaimiņos dzīvojuši daudz izglītotu cilvēku, kas devuši viņam lasīt dažādas grāmatas par vēsturi. Tik senā pagātnē meklējama atbilde, kādēļ 2014. gadā Jevgeņijs nešaubīgi devies uz fronti, lai gan pirms tam notikušajā Maidana revolūcijā viņš nav piedalījies, jo nodarbojies ar biznesu.

Upuri nav bijuši velti

Analītiskā iknedēļas laikraksta “Zerkalo nedeļi” veiktajā kritušo karavīru tuvinieku aptaujā noskaidrots, ka 75% no viņiem uzskata, ka smagais upuris nav bijis veltīgs. Ar savu karavīra pienākuma izpildīšanu viņi nosargājuši valsti. Bet 16% ir gluži pretējās domās. Iespējams, te darīšana ar morālu pagurumu – karš vēl nav beidzies, dzīve ekonomiski nav kļuvusi vieglāka. Turklāt, kā raksta “Zerkalo nedeļi”, nekāds varoņdarbs dzimtenes labā nespēj aizstāt spēcīgu vīra apkampienu, iespēju mātei pa logu ieraudzīt savu dēlu, kas steidzas pie viņas uz boršču. Raksta autori savu pozīciju pasaka šādi: “Mēs teiksim citādi: piederība tautai, kuras dēli un meitas spēj dot atbildes triecienu ienaidniekam, padara visus mūs aizmugurē esošos nedaudz drosmīgākus, nedaudz lepnākus. Mums nedaudz neērti par sevi, un tādēļ ir tik nepieciešami lepoties ar viņiem.”

Arī Novohradas Volinskas iedzīvotāja Larisa Lisovska ir viena no daudzajām ukrainietēm, kas zaudējušas savu vīru. Runājot par Nikolaju, līdzīgi daudzām citām atraitnēm, nākas dzirdēt apgalvojumu, ka atrašanos frontē viņš uztvēris kā sava karavīra pienākuma izpildīšanu. Taču ne jau uzreiz sapratis, kādi notikumi gaidāmi. Krimas sagrābšanas laikā domājis, ka tie esot vienīgi manevri. Pēc tam gan šaubu vairs neesot bijis, ka nāksies karot. “Es nevēlos neko dzirdēt par Krieviju. Es atbalstītu pilnīgu robežas slēgšanu un attiecību pārtraukšanu ar šo valsti, kas ir nodarījusi mums tik daudz ļauna.” Četrdesmit divus gadus vecā sieviete, kas palikusi viena ar diviem deviņus un 13 gadus veciem bērniem Ivanu un Annu, savu nākotni saista vienīgi ar rūpēm par viņiem. “Mums, kara atraitnēm, viens otrs mēdz teikt – sāciet dzīvot kā visi. Kāpēc jūs nedejojat? Es negribu un nevaru dejot. Karavīru atraitnēm ir ļoti smagi, un viņām visām ir vajadzīga palīdzība,” stāsta Larisa, kuras vīrs krita pie Savurmohilas 2014. gada augustā. Tad ciematam Stepaņivka, kur atradās 30. brigādes štābs un arī apakšpulkvedis Nikolajs Lisovskis, pietuvojušies 40 krievu tanku, bet no robežas otras puses Krievijas bruņotie spēki ukraiņus apšaudījuši ar reaktīvajām iekārtām “Grad”.

Atpakaļ