Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Anda Līce: Latviju vairs nevar aizslēgt

Šogad 14. februārī laicīgā pasaule svinēja Valentīndienu, kristīgā – Pelnu dienu. Kā reklāmā – divi vienā. Tieši šajā dienā parādījās ziņa, ka mācītājs Juris Rubenis ir atteicies no kalpošanas LELB. Ļoti žēl, ka tā ir noticis, taču par to nevajadzētu brīnīties – baznīcai reformāciju svinēt padodas daudz vieglāk nekā to īstenot. Viduvējības mīļākā krāsa vienmēr ir bijusi pelēkā, un viss, kas paceļas tai pāri un to apdraud, modina naidu un, parasti piesedzoties ar dogmām, tiek apkarots. Ne velti saka – katrā gadsimtā esot savi viduslaiki. Jau pērn uztracinātie amata brāļi grasījās pieprasīt mācītāja Rubeņa izslēgšanu no baznīcas. Kopš atmodas Latvijā par garīgo līderi atzītais mācītājs viņiem šīs pūles ir aiztaupījis. Un te nu ir laiks atcerēties kādu senu Jaunās Derības notikumu, kurā bija iesaistīts Poncijs Pilāts. LELB tagad var atviegloti uzelpot un mazgāt rokas nevainībā.

Laikmets rada personības, un personības veido laikmetu. Divdesmit pirmajā gadsimtā Latviju, par laimi, vairs nevar aizslēgt, pat ja to pārvērstu par rezervātu un pa perimetru apjoztu ar Ķīnas mūri. Šodien Latviju caurstaigā pasaule un pasauli – Latvija. Šī jaunā situācija mums liek no jauna pārlūkot paaudžu garīgo mantojumu un nevairīties arī no tām pieredzēm, kas paplašina apvārsni un nav pretrunā ar visos laikos svarīgāko – Kristus mīlestības vēsti. Viena lieta ir par atmodu runāt, pavisam cita – patiešām būt nomodā. Jaunā gadsimta redzeslaukā iekļaujas daudzas gan mazas, gan lielas uzdrīkstēšanās: uz Eirovīziju pretendējošo lēmums dziedāt latviešu valodā, piedalīšanās labdarībā un miera misijās, neērtu jautājumu uzdošana gan laicīgajai, gan garīgajai varai, spēja kopējo interešu vārdā pieņemt sev neizdevīgus lēmumus.

Turoties ar abām rokām pie vecā un pierastā, nav iespējams radīt kaut ko jaunu, viena roka ir jātur brīva. Pati dzīve to pieprasa, pretējā gadījumā tā veselas valstis nostumj uz pēdējām vietām un nekādas vaimanas neuzklausa. Lai par to pārliecinātos, nav nemaz jābūt gaišreģim, vajag vien palūkoties pasaules kartē.

Pasaulē nekas nepastāv pats par sevi, arī atsevišķā valstī viss ir saistīts ar redzamām un neredzamām saitēm. Var strīdēties par to, cik ciešām, piemēram, ir jābūt valsts un baznīcas saitēm, ja tās oficiāli viena no otras ir šķirtas. Pilnīgs nošķīrums gan nemaz nav iespējams, taču ir līmeņi, kuros viena otru nedrīkst vilkt iekšā. Diemžēl ik reizi, tuvojoties vēlēšanām, rosība sākas abās pusēs. Novērtēsim to, ka Latviju vairs nevar aizslēgt!

Atpakaļ