Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Anda Līce: Mēs esam kļuvuši mazohistiski – rijam krupi pēc krupja

Vai tas kādu interesē – šis jautājums ir jāuzdod politiskajai elitei katrā tikšanās reizē, bet pirms Saeimas vēlēšanām īpaši, jo aiz tā slēpjas daudzas Latvijas problēmas. Kad paskaties apkārt, domā un salīdzini, saproti – sabiedrība ir pieradusi pie tā, ka to gadiem ilgi pazemo, tai melo un to krāpj. Mēs esam kļuvuši mazohistiski – rijam krupi pēc krupja, un, ja tik aliņš ir virsū ko dzert, daudziem ar to pietiek.

Esam pieraduši, ka, staigājot “humpalu” drēbēs, ir uzauguši mūsu bērni, un nu jau būs uzauguši arī mazbērni. Ka ne mazums veco cilvēku dzīves nogali vada trūkumā, un humānās palīdzības paciņas viņiem kļūst par gada vienīgo gaišo notikumu. Ka tik daudziem pārtikas izvēli lielveikalos nosaka vienīgi cenu atlaides, par veselīgu uzturu un ekoloģisku pārtiku viņi pat nesapņo. Ka rindas pēc sociālās palīdzības nebeidzas un tās neveido vienīgi slaisti un dzērāji. Ka stāvēšana šajās rindās pazemo sievietes, kuras ir spiestas vienas audzināt bērnus. Viņas piedzīvo, ka valstī, kur tik daudz runā par demogrāfiju, tieši bērnu dēļ nākas saņemt atraidījumus darba tirgū un tur neko nenozīmē viņu izglītība.

Saprotams, uz viņām neattiecas reklamētie pensiju līmeņi, tāpat arī sapnis par bērnu skološanu labās augstskolās.

Ir pazemojoši, ka daudzās iestādēs attieksmi pret apmeklētājiem sāk noteikt apmeklētāja vecums un tas, kas viņam mugurā. Lūdzēji pēc palīdzības apriori skaitās neveiksminieki, tāpat kā tie, kas savu principu dēļ ir atteikušies pielāgoties negodīgiem spēles noteikumiem un līdz ar to nav spējuši dzīvē iekārtoties. Labi, ka ir izstrādāti maznodrošināto un trūcīgo statusa saņemšanas noteikumi, taču pārskatu prasības palīdzības saņemšanas gadījumos, to iesniegšanas termiņiem un sankcijas pat par vienu nokavētu dienu cilvēkus notur pazemojošā spriedzē. Mūs kā tautu nevar nepazemot tas, ka cilvēka vērtību un atbilstību amatam nosaka nevis viņa morālās īpašības, bet gluži pretēji – spēja šajā ziņā būt hameleonam. Sociālās netaisnības svārsts ir aizgājis pārāk tālu, un tas jaunas ekonomiskās krīzes un, iespējams, sociālo nemieru veidolā nāks atpakaļ.

Jo tālāk rit laiks, jo ar lielāku nostalģiju par garīgo atmodu runā tie, kas to reiz ir piedzīvojuši. Bet tas ir tāpat, kā gaidīt atpakaļ nākam jau izlijušu mākoni. Šie svētīgie mākoņi nobriest daudz lēnāk nekā šogad parastie lietus mākoņi. Iespējams, atmoda tagad nolīst pār tautām, kuras par to ir gādājušas krietni pašaizliedzīgāk. Vai tas, kas ar mums notiek šodien, interesē mūs pašus?

Atpakaļ