Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Uldis Šmits: Jāpalīdz Krievijai

Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite parakstījusi Seima vienbalsīgi pieņemtos grozījumus Likumā par ārvalstnieku juridisko statusu, kuri stāsies spēkā janvārī. Citiem vārdiem, tas ir tiesību aktos ietverts principu kopums, kas ieguvis nosaukumu “Magņitska likums” un vērsts pret smagos cilvēktiesību pārkāpumos, korupcijā un naudas atmazgāšanā iesaistītām personām. Pirmo šāda veida tiesību aktu pieņēma ASV (2012), reaģējot uz Krievijā safabricēto Sergeja Magņitska lietu. Viņš nomira pirmstiesas aizturēšanas izolatorā, iespējams, vardarbīgā nāvē.

“Magņitska likums” jau stājies spēkā Igaunijā un Kanādā (Apvienotajā Karalistē sastādīts “Magņitska saraksts”), un to aicinājis ieviest Eiropas Parlaments. Dažādās valstīs izstrādātās likuma versijas skar ne tikai Krieviju vien. Piemēram, ASV tas tiek attiecināts arī uz Meksikas narkobaroniem. Oktobrī pieņemtajā Kanādas likuma redakcijā Krievija nav pieminēta, un tajā noteiktos ierobežojumus – liegumu iebraukt Kanādā un aktīvu iesaldēšanu – var piemērot ikvienam naudas atmazgātājam un noziedzīgam savā valstī sodu nesaņēmušam cilvēktiesību pārkāpējam. Taču Maskava uzskata šo Magņitska vārdā iedēvēto likumdošanu par Kremļa varas sistēmas aizskārumu, tāpēc arī Lietuvā pieņemtie attiecīgie likuma grozījumi tika uztverti kā Viļņas “kārtējais nedraudzīgais solis”. Kaut gan, ja raugās no Krievijas sabiedrības interešu viedokļa, drīzāk jāpiekrīt lietuviešu deputāta Emanueļa Ziņģera sacītajam – Seima lēmums ir svarīgs, jo liek atcerēties cilvēku, kurš mēģināja pasargāt Krieviju “no pilsoņu apzagšanas, par to cieta, un Krievijas budžeta apzadzēji viņu iznīcināja”. Likums tādējādi ir arī “cieņas apliecinājums Krievijai un tās iespējamajai demokrātiskajai nākotnei”.

Šādas nākotnes izredzes tomēr arvien attālinās. Rietumu darījumu aprindas ilgi guva labumu no Krievijas korupcijas eksporta, savukārt politiskās aprindas, kuras to izlikās neredzam, nu apdraudējumu it kā saskata. Diezgan novēloti. Nāk prātā pirms dažiem gadiem klajā nākusī informācija, ka daļa naudas, kas tika izzagta Magņitska atklātās shēmas ietvaros, varētu būt apgrozījusies Latvijā. Tas, starp citu, ir papildu arguments, lai Rīgas likumdevēji sekotu Igaunijas un Lietuvas piemēram, kaut arī Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs izteicās šajā sakarā ļoti piesardzīgi, proti, “mums jāskatās, kas ir Latvijas interesēs” (laikam rūpēs par savu tilta lomu), bet, “no otras puses, mums jāvadās no principiem”.

Varbūt tieši interešu nošķiršana no principiem, atvēlot tiem pieticīgu vietu “otrā pusē”, veicinājusi tagadējās ģeopolitiskās likstas. Protams, Magņitska lieta ir tikai epizode Krievijas varas organizētajā valsts nozagšanas procesā un viņa atmaskoto ierēdņu piesavinātie pārsimts miljoni dolāru izskatās pēc sīkas zādzības, ņemot vērā, ka saskaņā ar dažādām aplēsēm no Krievijas kopumā izpumpēti vismaz pāris triljoni.

Viens triljons dolāru esot nonācis aiz Atlantijas okeāna. Šīs naudas izcelsme un arī īpašnieki tagad droši vien izpelnījušies ASV tiesībsargājošo iestāžu uzmanību, kā to paredz zināmais šovasar Kongresa pieņemtais un Trampa negribīgi parakstītais likums par sankcijām pret Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju. Jau izskan domas par juridiskajām sekām, kādas varētu un kādām vajadzētu iestāties. Daži analītiķi, tai skaitā Amerikā šobrīd strādājošie (vai, jāteic, patvērušies) Andrejs Illarionovs un Andrejs Piontkovskis, uzskata, ka jāpanāk, lai šie oligarhiem atsavināmie līdzekļi kalpotu Krievijas tautsaimniecības un pilsoniskās sabiedrības attīstībai, bet tas nav izdarāms, kamēr pastāv Putina iemiesotā sistēma… Būtībā tas ir jautājums, vai Krievija spēj nomainīt agresīvo režīmu, ko uzspiež kleptokrāti. Kaut drusku, taču palīdzēt varam – vispirms jau pastumjot malā Latvijā esošos.

Atpakaļ