Pēc vienošanās protokola parakstīšanas par NVS izveidi. Foto no "Wikipedia".Pēc vienošanās protokola parakstīšanas par NVS izveidi. Foto no "Wikipedia".

Jauna versija par PSRS galu

PSRS likvidācijas iemesls neesot ekonomikas problēmas, naftas cenu kritiens un pat ne neveiksmīgais 1991. gada augusta pučs, apgalvo pazīstamais krievu ekonomists Andrejs Illarionovs. Viņš, atsaucoties uz dažādiem avotiem, izvirzījis jaunu versiju par to, kas īsti notika 1991. gadā. “Terminoloģija, kuru mēs tagad lietojam – “PSRS sabrukums”, “PSRS krahs”, vai, kā labāk saprotošie saka, – “PSRS atlaišana”, neatbilst patiesībai. Tā nebija. Ja lietojam antromorfiskos terminus, PSRS tika nodurta vai nosmacēta,” radio “Eho Moskvi” sacījis A. Illarionovs. “PSRS nesabruka pati no sevis, neviena organizācija pati nesabrūk,” viņš piebilst. Savu versiju viņš sīkāk izklāstījis arī interneta dienasgrāmatā.

Izšķirošie notikumi norisinājušies 1991. gada nogalē, un līdz tam aktuāla bijusi ideja PSRS nevis likvidēt, bet reformēt, pārveidojot par Suverēno valstu savienību (SVS). Šajā savienībā, protams, vairs nebūtu Baltijas valstu, kuru neatkarība tobrīd jau bija starptautiski atzīta, un kuras Maskavai vairs nebija iespējams atgriezt savā orbītā. Lai gan Rietumos tobrīd diezgan atsaucīgi esot uztverta “pārveidotās PSRS” saglabāšana, svītru šai idejai esot pārvilkušas Jeļcina iebildes, ka jaunajā savienībā krietni pieaugtu islāma ietekme, kas, iespējams, ātru vien nomainītu bankrotējušās komunisma idejas. To atklājot arī nesen publiskotās Jeļcina sarunas ar tā laika ASV prezidentu Džordžu Bušu.

Illarionovs atgādina, ka 1991. gadā esot apspriesti divi “savienības” varianti – 9 republikas (Krievija, Baltrkievija, Ukraina, Modova, Kazahstāna, Kirgiztāna, Uzbeksitāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna) un 7 republikas (bez Ukrainas un Moldovas). Lai gan tobrīd vēl amatā esošais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs esot bijis gatavs arī otrajam variantam, ja Ukraina tomēr nepiekristu iesaistīties, Jeļcins esot ieņēmis kategorisku pret pozīciju. Sarunā ar prezidentu Bušu 1990. gada 30. novembrī viņš saka: “Prezidenta kungs, es saprotu jūsu rūpes par mūsu savienību. Taču šobrīd līgumu ir gatavas parakstīt tikai septiņas valstis – piecas islāma un divas slāvu. Tas mani ļoti satrauc. Teikšu atklāti – savienība bez Ukrainas būtu ļoti vāja. (..) Tas novedīs pie dramatiskām līdzsvara izmaiņām starp slāvu un musulmaņu tautām.”

Piemēram, SVS pārvaldes modelī bija paredzēts vietu sadalījums jaunajā savienības parlamentā ar noteiktu deputātu vietu skaitu katrai no republikām. Ja deviņu republiku modelī tā sauktās “eiropeiskās” republikas (ar Ukrainu un Moldovu) vēl saglabāja nelielu pārsvaru (113 pret 102), tad septiņu republiku modelī, vairākums jau būtu “aziātiskajām” republikām (72 pret 102).

Sarunās ar domubiedriem Jeļcins esot paudis arī bažas par islāma fundamentālisma ideoloģijas iespējamo izplatību jaunajā savienībā. A. Illarionovs uzskata, ka šim aspektam, vērtējot 1991. gada notikumus un tajā laikā pieņemtos lēmumus līdz šim pievērsta pārāk maza uzmanība, lai gan viņaprāt tieši tie spēlējuši izšķirošo lomu.

1991. gada 8. novembrī Jeļcins kopā ar Ukrainas vadītāju Leonīdu Kravčuku un Baltkrievijas republikas Augstākās padomes vadītāju Staņislavu Šuškeviču Belovežas gāršā paziņoja, ka sarunas par jauno savienību ir nonākušas strupceļā, tāpēc trīs republikas izstājas no PSRS. Līdz ar to savienība pārstāja eksistēt. Formāli gan tika radīta jauna organizācija – Neatkarīgo valstu savienība, taču tā vairs nebija vienota valsts.

Atpakaļ