Foto - Postimees/LETAFoto - Postimees/LETA

Mihails Hodorkovskis

Hodorkovskis: Bīstamāka par Kremļa militārajiem draudiem Baltijai ir informatīvā ietekme

Ir viedoklis, ka tieši MIHAILU HODORKOVSKI Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzskata par savu nopietnāko politisko oponentu. Savulaik viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, naftas kompānijas “Jukos” īpašnieks ap 2003. gadu sāka izrādīt politiskas ambīcijas, kritizējot Kremļa varu un atbalstot Krievijas liberālo opozīciju, un drīz vien sekoja atbilde – Hodorkovski arestēja un apsūdzēja krāpšanā.

Kamēr citi Krievijas oligarhi šajā laikā viens pēc otra patvērās ārzemēs, “Jukos” īpašniekam ne tikai atņēma biznesu, bet arī iesēdināja viņu cietumā, kur viņš pavadīja desmit gadus. Iespējams, šis laiks būtu vēl ilgāks, ja ne apstākļu sakritība, ka Putins 2013. gadā pirms Soču olimpiskajām spēlēm vēlējās uzlabot savu starptautisko tēlu un parakstīja apžēlošanas rakstu.

Pēc atbrīvošanas Hodorkovskis tūlīt pat pameta Krieviju – vispirms devās uz Vāciju, tad Šveici, bet tagad dzīvo Londonā. Ceļš uz Krieviju viņam šobrīd ir slēgts, jo tur, visticamāk, atkal gaidītu cietums. Par spīti pārdzīvotajam, viņš nav atmetis vēlmi mainīt Krievijas politiku, turklāt uzskata, ka pārmaiņām jābūt radikālām.

Ar M. Hodorkovski sarunājāmies Tallinā, kur viņš bija ieradies, lai piedalītos Eiropas Parlamenta Tautas partijas grupas sanāksmē un izskaidrotu Eiropas valstu deputātiem, ko var gaidīt no mūsdienu Krievijas.

Pasākumā jūs bijāt pieteikts kā Krievijas “opozīcijas aktīvists”. Bet kā jūs plašāk raksturotu savu pašreizējo pozīciju?

M. Hodorkovskis: Lai gan dzīvoju ārvalstīs, joprojām esmu Krievijas pilsonis. Savu nodarbošanos varētu raksturot kā sabiedriskās aktivitātes, jo necīnos ne par vienu politisko amatu. Pašlaik Krievijā par politiku gan uzskata visu, kas kaut kādā veidā saistīts ar varas kritiku. Labi, pieņemsim, ka es nodarbojos ar sabiedriski politiskām aktivitātēm… Esmu kustības “Atvērtā Krievija” dibinātājs. Mūsu mērķis – režīma maiņa Krievijā. Nav runa tikai par Putina aiziešanu, kas, protams, ir svarīgi. Taču uzdevums ir plašāks – labot kļūdu, kas tika pieļauta 1993. gadā, kad tika mainīta Krievijas konstitūcija un prezidents ieguva ļoti lielu vienpersonisku varu. Mums ir jāatgriežas pie parlamentāras republikas modeļa un pie reāla federālisma, nevis tāda modeļa, kāds ir šobrīd. Valsts ir liela, reģioni attīstās dažādi, un diezgan muļķīgi visu mēģināt unificēt no Maskavas.

Bet Krievijas vēsturē faktiski nav tāda perioda, kad valsts priekšgalā nebūtu bijis izteikta līdera. Vai krievu tauta tam ir gatava?

Tiešām, pēdējo 300 gadu laikā nav bijis perioda, kad nebūtu bijis kāda personificēta varas simbola. Taču, ja skatāmies vēl senākā pagātnē, tad atradīsim pietiekami daudz piemēru, kad Krievija ir attīstījusies drīzāk kā parlamentāra republika. Kaut vai Ziemeļrietumu Krievzeme 12. – 15. gadsimtā, kurā ietilpa Novgoroda un Pleskava, bajāru dome… Arī ja paskatīsimies jaunāko laiku vēsturē, tad redzēsim, ka ne vienmēr valsts vadītāji bijuši spēcīgi līderi. Piemēram, Brežņevs nebija stiprs līderis, viņš varbūt bija PSKP Politbiroja “seja”, bet ne reālais lēmumu pieņēmējs. Arī cars Nikolajs II vai 1917. gada pagaidu valdības vadītājs Kerenskis nebija stipri līderi. Tā ka tas nebūt nav iekalts akmenī, ka Krievijai ir tikai autoritārs attīstības ceļš.

Atpakaļ