Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kristiāns Rubīns laiku atvēlēt ne tikai hokejam, bet arī uzņēmējdarbības vadības studijām.

Kristiāns Rubīns. Ielauzties lielajā hokejā

Latvijas hokeja izlases aizsargs Kristiāns Rubīns 20 gadu vecumā var lepoties ar daudzveidīgu pieredzi – spēles pamatus apguvis “Prizmā”, trīs gadus skolojies Zviedrijā, iepriekšējos divus – Kanādā. Lai gan profesionālajā hokejā spēlējis ļoti maz, šopavasar sekmīgi debitēja pasaules čempionātā.

Vasara hokejistiem tikai šķietami ir atvaļinājuma laiks. Jūliju pat var nosaukt par grūtāko mēnesi, īpaši tiem, kas spēlē Eiropā. Lai gan Rubīns par prioritāti izvirzījis kluba atrašanu Ziemeļamerikā, pārvietošanās pa kāpnēm intervijas dienā viņam nav viegls uzdevums. “Tā jau nav vienmēr, vairāk atkarīgs no dienas – ja treniņā esmu strādājis kāju stiprināšanai, tad nav patīkami. Sezonas laikā vairāk ir kardiotreniņi un ledus,” skaidro Kristiāns, kurš kopā ar vēl daudziem Latvijas hokejistiem vairākas reizes nedēļā slido “Kurbada” hallē, bet pēc treniņiem atvēl laiku arī mācībām: “Augstskolā “RISEBA” studēju uzņēmējdarbības vadību, vēl palikuši divi gadi. Mācību process man neiet dabīgi, visu laiku sevi jāpiespiež. Jālasa, jāpiezīmē, jāraksta darbi – nav nekas foršs, bet izglītību iegūt vajag, jo nekad nevari zināt, kas būs nākotnē. ASV koledžu ceļu nevarēju izvēlēties, jo Zviedrijā man jau 16 gadu vecumā piedāvāja spēlēt lielajā komandā, un nācās parakstīt profesionālu līgumu. Man bija tikai 12 stundas, lai izlemtu. Tobrīd sevi nevarēju iedomāties koledžas dzīvē, tāpēc izmantoju iespēju spēlēt pie pieaugušajiem.”

Cik grūti bija pāriet jaunā līmenī?

K. Rubīns: Braucot autobusā uz spēli, uzreiz pamanīju, ka ir citāda atmosfēra – nav tik daudz joku, visi klusē. Vecāki hokejisti kaut ko pētī datoros, katrs iegrimis sevī, un nav tādas komunikācijas kā jauniešu komandās. Uz ledus bija interesanti – spēlē pretinieku laukumā daudz fanu, un viņi kaut ko meta uz ledus. Teicu komandas biedriem, ka tas nav normāli, tomēr nospēlēju diezgan labi.

Kas Zviedrijā bija grūtākais?

Droši vien mācības, tālmācībā es pabeidzu Pumpuru vidusskolu. Braucot uz turieni, ne par ko neuztraucos, domāju – tikai uzspēlēšu hoķīti. Tikai pēc tam sapratu, cik grūti ir pašam gatavot sev ēdienu. Mazajos veikalos iepirkties ir dārgi, sāku ar draugiem braukāt uz lielveikalu un pārtiku iegādāties nedēļai. Zvanīju vecākiem, jautāju, kā pagatavot ēdienu, kā drēbes jāmazgā un māja jākārto. Dzīvoju kopējā dzīvoklī ar diviem zviedriem. Zviedru valodu iemācījos pusotrā gadā, sāku arī tur skolā iet, bet tas sakrita ar laiku, kad iekļuvu lielajā komandā, un viss beidzās. Viņiem skolā visiem datori, klasē skaļi, bet skolotāja turpina runāt – kas klausīsies, tas dzirdēs, kas negrib, tāpat neklausīsies.

Latvijā zviedru hokeja sistēma ir ļoti izslavēta. Kā tur juties?

Negribu teikt, ka biju pārāks, bet noteikti turējos viņu līmenī un uzskatu, ka pirmajā gadā attīstījos vairāk nekā vietējie. Protams, ir dažādi sīkumi, kas viņiem jau sen bija iemācīti, bet lielu atšķirību neredzēju. Zviedrijā ir vairāk spēļu, vairāk hokejistu, tādēļ lielāka izvēle. Kanādā 12 vai 13 gadus veci puikas sitās vairāk nekā eiropieši, visiem jauniešiem rietumu galā ir sapnis būt WHL. No 14 gadiem jauniešu spēles skatās skauti, un tas dod lielu motivāciju.

Kāpēc pirms diviem gadiem devies uz WHL – Kanādas junioru līgu?

Pēdējā sezona Zviedrijā bija smaga, dabūju pleca traumu, un ar aģentu nolēmām, ka vajag sameklēt vietu, kur atgūt spēļu praksi. Beigās nokļuvu WHL un neko nenožēloju, iemācījos, ko nozīmē daudz spēļu un gandrīz vai dzīve autobusā. Starp citu, Zviedrijā es jau kļuvu vairāk pieaudzis, nekā vajadzētu būt, un Kanādā komandas biedru joki dažbrīd pat nepatika, šķita bērnišķīgi. Tad nokritās garastāvoklis, šķita, ka sperts solis atpakaļ. Otrajā gadā man pieprasīja būt vienam no līderiem.

Cik spēcīgi tur nācās sevi pierādīt?

Mani ļoti labi pieņēma gan komandas biedri, gan treneri. Eiropā biju pieradis vienmēr spēlēt pirmajās maiņās, bet te nācās regulāri būt arī trešajā vai ceturtajā, nekas nebija garantēts. Vai iznāca arī kauties? Diemžēl ne. Pirmajā gadā traumas dēļ bija bail iesaistīties asumos, bet tik un tā kādā epizodē guvu savainojumu, un plecs bija jāoperē vēlreiz. Visu laiku sargāju plecu, izvairījos no momentiem, kuros var traumēties, jo man karjera bija svarīgāka par izkaušanos. Lai gan vēlējos un dažreiz arī prasīju, bet tur tas notiek citādi – mazajiem nāk pretī mazie, lielajiem – lielie, un man ar tādiem īsti negribējās kauties (smejas). Šobrīd plecā ir skrūves, un tas stabils, otro vasaru ar fizioterapeitu piestrādāju ne tikai šīs locītavas nostiprināšanai, bet dziļajiem muskuļiem vispār.

Pirmais gads Kanādā tev statistiski bija labāks nekā otrais.

Bija daudz labāks komandas sastāvs, un spēlēju lieliskā maiņā, tāpēc bija grūti nedabūt punktus. Toties otrajā gadā guvu vairāk vārtu.

Vai debija pasaules čempionātā tev devusi kādu bonusu, meklējot jaunu darba vietu?

Šobrīd grūti ko pateikt, taču skaidrs, ka bez čempionāta būtu sarežģīti atrast komandu Ziemeļamerikā. Man augusi pārliecība par sevi, tāpat arī aģentiem. Interese no aizokeāna ir, varēju doties uz NHL klubu jauno spēlētāju nometnēm, bet nolēmām to nedarīt. Šis ir pirmais gads, kad jūlijā esmu bez kluba, tāpēc ir neierasta sajūta. Pieļauju iespēju, ka varētu arī palikt Eiropā, lai gan mērķis ir viens (NHL).

NHL draftā tevi neizvēlējās, bet varbūt esi virtuāli salīdzinājis sevi ar pazīstamiem spēlētājiem, kuri ir draftēti?

Ir jau tā, ka paskatos – izvēlēts drafta otrajā kārtā, bet nav nemaz tik labs, un nodomāju, ka varētu būt viņa vietā, kāpēc notiek tik negodīgi… Bet jādomā par sevi un jāstrādā, lai sasniegtu mērķus.

Ko tu pasaules čempionātā saprati pats par sevi?

Zviedrijā jutu, ka man patīk pieaugušo hokejs un nepatīk junioru. Nācās tajā atgriezties, bet smagais darbs, ko ieguldīju šajos gados, ir atmaksājies. Bija labas epizodes un ne tik labas, pats neesmu pārsteigts. Vārti pret Kanādas izlasi bija maza sapņa piepildījums.

Pēc tās spēles izlases treneris Bobs Hārtlijs laikam sadusmojās, jo tu mikszonā runāji ar aģentu.

Tā bija. Neko nedzirdēju, bet, tā kā mani uzreiz savāca prom, radās uztraukums – ko es izdarīju? Aģents ir zviedrs, trīs gadus nebiju viņu klātienē redzējis, un atbrauca tieši uz šo spēli, tāpēc gribēju satikties. Tieši pirms tam ar viņu runāja arī Rūdolfs Balcers, bet vēju dabūju tikai es (smejas).

Tu sacīji, ka Hārtlijs tev devis vairāk nekā cits treneris divu gadu laikā. Ko tieši viņš tev iedeva?

Viņš man jau sākumā pateica, pie kā jāpiedomā, lai pārietu no jauniešu uz pieaugušo līmeni – kustības, kā pie bortiem pareizi turēties. Piemēram, Kanādā man mācīja – ja pretinieku aizsargam uz zilās līnijas ir ripa, tad tev vārtu priekšā jāstāv aiz sava spēlētāja, bet Hārtlijs prasīja, lai stāv viņam priekšā. Neuzskatu, ka viens treneris māca pareizi, otrs – nepareizi, katram jāpielāgojas.

Pirms diviem gadiem saskrējāmies festivālā “Summer Sound” Liepājā. Kādi šovasar plāni?

Nekas tāds nav plānots. Ir draugi, kas atkal grib doties prom, bet viss atkarīgs no līguma – ja klubs būs jau atrasts, un ceru, ka tā notiks, tad droši vien jau būšu atvadījies. Neesmu liels festivālu fans, bet ir forši ar draugiem un ģimeni pavadīt laiku Latvijā, sezonas laikā tas nav iespējams.

Vizītkarte. Kristiāns Rubīns

* Dzimis: 1997. gada 11. decembrī.

* Hokejā: aizsargs.

* Klubu karjera: no 2013. līdz 2016. gadam Vesterosas (Zviedrija) komandās U-18 un U-20 čempionātā, kā arī pieaugušo komandā otrajā līgā. No 2016. līdz 2018. gadam – Medisīnas “Hat Tigers” Kanādas junioru līgā WHL.

* Latvijas izlasē: debitējis 2016. gada aprīlī, piedalījies divos pasaules U-18 un trīs U-20 čempionātos, šogad pasaules elites čempionātā – astoņās spēlēs divi punkti (1+1) un lietderības koeficients plus viens.

* Izglītība: Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā “RISEBA” studē uzņēmējdarbības vadību.

Atpakaļ