Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Māris Mičerevskis

“Padomiska saimniekošana nav pieņemama.” Intervija ar Māri Mičerevski no “Attīstībai/Par!”

“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās jauns politiķis Māris Mičerevskis. Pirms gada viņš ievēlēts Rīgas domē, kur pārstāv “Latvijas attīstībai” partiju. Tagad kandidē Saeimas vēlēšanās no “Attīstībai/Par!” apvienības. Ārpus politikas M. Mičerevskis nodarbojas ar uzņēmējdarbību, rakstniecību un filmējies blēža lomā kinokomēdijā “Kriminālās ekselences fonds”.

Tikko atgriezāties no Latgales, kur pavadījāt Mārtiņu Bondaru garākā aģitācijas braucienā. Kā jūs uzņēma? Laukos esot gājuši pie cilvēkiem mājās. Suņus nelaida virsū?

M. Mičerevskis: Nē, latgaliešu atvērtība, viesmīlība ir pamatoti izslavētas. Ko var just? Ka politiķi bijuši ārkārtīgi reti viesi. Studiju gados braucu folkloras vākšanas ekspedīcijās un arhīvā biju pētījis materiālus par to, ka 30. gados Kārlis Ulmanis apmeklējis Latgali. Bija liels pārsteigums, ka sirmas tantes šo atcerējās kā lielu, spilgtu notikumu, kaut gan tolaik bija gadus desmit vecas knīpas. Kopš tiem gadiem vismaz mazākos ciemos tāda mēroga politiķi vietējos nav apciemojuši. Neviens nav prasījis, ko Latgalei vajag, – Rīgā pieņēmuši lēmumus. Esam apņēmušies ar kolēģi, kandidātu Ansi Ansbergu iet ar kājām pa Latgali 40 dienas, noiet vismaz 1000 kilometrus, satikt, uzrunāt 1000 cilvēkus.

Nereti veido priekšstatu par Latgali kā depresīvu reģionu. Es turpretī neesmu saticis optimistiskākus ļaudis par latgaliešiem.

Vairākreiz manīju automašīnas ar uzrakstu “Mums, latgaļiem, kreize pie diersas”. Te ir nevis depresija, bet daudz dzīvesprieka. Nu, ir problēmas, ka novadu dažkārt atstāj novārtā, bez pietiekamas uzmanības, un ka daudzi aizbrauc no dzimtās vietas. Jo nav normālu darba vietu. Neviens nesadomājas tālāk, kā uztaisīt gateri, bet augstskolā izmācījusies jaunatne negribēs atgriezties, lai strādātu gaterī.

Tomēr valdošās partijas vēlēšanās lielu atbalstu nesaņem. Daudz balsu tiek “Saskaņai”.

Plānojot Latgales braucienu, sākotnēji spriedām, vai apstāties Audriņos, kur ap 70% iepriekš bija atbalstījuši “Saskaņu”. Tomēr izlūkojām. Secināju – ja Mārtiņš Bondars Audriņos nodzīvotu pāris dienu, varētu pārvilkt šos vēlētājus savā pusē. Te maz skatās pēc partijas krāsām vai izdalītiem solījumiem. Svarīgi, kas tu esi par cilvēku. Vai ar tevi bija vērts parunāt, vai prati uzklausīt vīru valodu.

Jūsu sarakstā esot cilvēki ar pasaules pieredzi, labu izglītību. Cik pats esat skolots, profesionāls?

Esmu vēsturnieks. Vēsturniekiem ir priekšrocība uz lietām paraudzīties plašākā kontekstā. Pagātnē notikušie procesi nereti atkārtojas, vēsturnieki tos pazīst. Otrs – spēja kritiski izvērtēt avotus. Vēsturnieks lasa, analizē, kas, kāpēc un ko teicis, ko gribējis ar to panākt.

Jautājums vēsturniekam. Minējāt, cik pozitīvā atmiņā vecajiem latgaļiem palikusi Ulmaņa viesošanās. Kā no mūsdienu skatpunkta vērtēt 1934. gada 15. maija notikumus?

Tie nav vērtējami atzinīgi, bet nenoliedzami ir Kārļa Ulmaņa nopelni neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanā. 15. maijā bija valsts apvērsums, demokrātijas likvidācija. Var izprast Ulmaņa motivāciju, kāpēc viņam likās, ka parlamentārisms nav ilgtspējīgs, un apkārtējās Eiropas valstīs tai laikposmā jau valdīja autoritāri režīmi. No mūsdienām skatot, tas bija neattaisnojami un liela kļūda.

Tauta sveica kašķīgo partiju padzīšanu un ulmaņlaikus atceras kā zelta laikus.

Savā ziņā Ulmanis bija populists, bet tā ir autoritāras valsts nelaime – īstermiņā arī izdodas parādīt kādus rezultātus, bet ilgstošā periodā vadonisms ir riskants pārvaldes modelis. Pēc “labā” diktatora var ierasties ne tik labais. Demokrātijā slikti strādājošu valdību var mainīt, atlaist, kurpretī autoritārā iekārtā pārmaiņu centieni beidzas ar lielām kolīzijām.

Kāpēc izvēlējāties iestāties “Latvijas attīstībai” partijā?

Ideoloģijas dēļ. Kad es kļuvu biedrs, partijas reitings bija 0,14%, karjerai citi spēki būtu piemērotāki. Rīgas domes vēlēšanās rezultāti jau bija labāki. Man svarīgi, ka partijai ir stingri rietumnieciska ievirze. No vēstures redzam, ka Latvija bieži svārstījusies krustcelēs un balansējusi uz robežas. Valters fon Pletenbergs novērsa, ka mūs “pievāc” Austrumi, gadsimtos te nākuši iekarotāji. Gribētos, lai Latvija neatgriezeniski nostiprinātos par Rietumiem piederīgu. Esmu bijis ekspedīcijās uz latviešu, latgaliešu ciemiem Sibīrijā. Tajā virzienā negribu skatīties. Otrkārt, lai tam Latvijā būtu gandrīz negatīva pieskaņa, bet – esmu liberāls. Tas nozīmē apliecinājumu cilvēka iekšējai brīvībai un to, ka sabiedrības procesos, ekonomikā jāiztiek bez pārmērīgas valstiskās regulācijas un kontroles.

Pie varas visu laiku bijušas proeiropeiskas partijas, brīvā tirgus piekritēji. Vai tad nepietiekami strādāts dziļākai integrācijai Eiropā?

Liela daļa vadītāju nav vēlējuši sliktu Latvijai, vārdos kurss uz Eiropu ieturēts. Taču ne visi politiķi tikuši līdzi laikam. Dažos sēž iekšā padomisms, jābrīnās, ka ar to aplīp pat viens otrs gados jauns cilvēks. Vecās paaudzes politiķi it kā atbalsta integrāciju Rietumos, bet nav gatavi pieņemt eiropeiskās vērtības.

Kurš nav gatavs – premjers Māris Kučinskis?

Negribu pārmest tieši viņam, bet arī Kučinskis pieder paaudzei, kas nav konsekventi devusies Rietumu virzienā. ZZS, daļēji “Vienotībai” ir vecmodīga, no padomju laikiem mantota domāšana, kas noved pie tā, ka joprojām balansējam uz robežas starp Austrumiem un Rietumiem. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc sabiedrība mēdz būt neapmierināta, gatava uzticēt balsis populistiem, kādi šais vēlēšanās ir “KPV LV”.

Nacionālā apvienība būtu moderni domājoša un atbalsta eiropeiskās vērtības?

Mana māte profesore, Saeimas deputāte Janīna Kursīte ir Nacionālajā apvienībā, abi esam patrioti un par Latvijas augšupeju, taču ir jautājumi, kur mums nesaskan, kā tas gadās konservatīvāk un liberālāk noskaņoto starpā. Bet domāju, ar pašreizējās koalīcijas spēkiem “Attīstībai/Par!” rastu kopēju valodu.

Nacionāli noskaņotie cilvēki droši vien gribētu latviskāku Latviju, latvisko vērtību glabāšanu.

Jā, kaut gan NA skatījums uz latvisku Latviju varbūt vairāk caur Ulmaņa prizmu. Mūsu apvienībā tas ir citāds. Taču arī citu tautību cilvēki, partijas biedri uzskata, ka Latvijas skolās visiem vajadzētu mācīties valsts valodā, apgūt latviešu kultūru, tradīcijas.

Kur tad iezīmējas atšķirīgais viedoklis?

Pieejās. Mēs, piemēram, vēlamies mūsdienīgāku augstāko izglītību, piesaistot ārzemju profesorus, ceļot universitāšu, augstskolu līmenī. Bet diez vai vajag pastāvīgi konfliktēt, kurš lielāks nacionālis. Manuprāt, tas ne vienmēr ir uz ārišķībām tendētais.

Atpakaļ