Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Egils Līcītis: Vai Romas pāvests modinās Latvijas politiķus?

Mūsu politiķi ļoti gādā par sakrālo mantojumu. Kā jau ļaudis, kuru dzīvē aizvērts daudz neglītu lappušu, viņi ar bijāšanu godā cienīgtēvus sutanās, labprāt saietas un pozē kopā ar svētiem vīriem. Amatpersonas lielā svētceļnieku kāsī arvien dodas uz Aglonu, lai ar savu klātbūtni kuplinātu un būtu par rotu Visusvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Varētu domāt, ka uz dievkalpojumiem Aglonā vai Doma baznīcā sapulcētos politiskos baznīcēnos mantas kāri, neiejūtību un šahermaher taisīšanu bargi šaustošie kardinālu un arhibīskapu sprediķi nolīst kā debesu rasa. Diemžēl partijnieki izliekas, ka pārmetumi skar kaimiņu frakcijas razbainiekus, kam būtu jāsēž ar zemu noliektu galvu, gaidot, kad pāri nāks debesu sods un atriebība, bet “uz mums tas neattiecas”. Mēs esam apgaroti, reliģiozi cilvēki ar ideāli nospodrinātu kurpju spīdumu.

Taisni jābrīnās, kā spilgti akcentētā krietnu kristiešu āriene nepavisam nesapas ar socioloģijas doktora Kaktiņa firmas veiktām publikas aptaujām. Tajās partijām un pašiem kvalificētākajiem, trenētākajiem, ticīgākajiem politiķiem sabiedriski politiskā vērtība izrādās pielīdzināma nullei vai ieslīdējusi negatīvismā. It kā politiskie darbinieki būtu svešinieki saviem laikabiedriem, kuri čortojas un bez žēlastības liek mīnusus anketās. Jāsecina, kaut kas ielūzis tautas attieksmē pret dievbijīgiem, morāli izturētiem partijniekiem. Un pilsoņu populārā priekšstatā deputāts asociējas kā korpulents kungs, kuram rūp sava kabata, cīņa par atļauju slēgt viendzimuma laulības un kurš pirmām kārtām saslēdzas rindā ar kolēgām, lai aizstāvētu partijas intereses. Tautas kalps, protams, mirst vai nost aiz vēlēšanās palīdzēt arī mazajam cilvēkam, bet nav īsti ar saprašanu, ko tādu labu konkrēti varētu izdarīt. Partijas pirms vēlēšanām izpilda popūriju “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, lai piepildītos mazā laimīte aizirties līdz parlamenta sēdvietām, bet bez programmas ar skaidri iezīmētu valsts attīstības ceļu, solījumi un plāni par vēlētāju dzīves standartu paaugstināšanu ir grūti izvedami dzīvē.

Bet te nāk glābiņš – īsti laikā noliktā Romas pāvesta ciemošanās Latvijā nākamgad. Nešaubieties, kolīdz gaisa kuģis ar Dieva vietnieku zemes virsū piezemēsies Rīgas lidostā un pirms Franciska I apavu zoles skars izritināto grīdsegu, TV viesbrigādes fiksēs netālu mīņājošos sagaidošo personu grupu vienādos pelēkos, labi pašūtos mēteļos ar cerību, ka Francisks tieši viņus paņems klēpī apmīļošanai, viņiem pirmajiem izdosies nobučot Viņa Katoliskās Gaišības roku un, ja laimēsies, pāvests uzaicinās pavizināties papamobilī.

Taču pašreizējais Vatikāna vadītājs ir ievērojams, ka vispirms dodas pie trūcīgiem nabagiem un grūtdieņiem, kuriem ir patiess draugs un atbalsts, neturēdams naudu un ieņemamo stāvokli augstāk par cilvēku. Katoļu virsgans aicina būt izlēmīgiem cīņā pret korupciju un alkatību. Pāvests modina cilvēkos to labāko un rada iespaidu kā vīrs, kurš noteikti spēs ko darīt vienkāršo ļaužu labā.

Latvijai un tās apdzīvotājiem ir neliela cerība, ka pasaules katoļu augstākās autoritātes kaisītā sēkla kritīs nevis noblietētā, bet uzirdinātā augsnē, un vēlāk briedinātā domu-graudu raža būs ar lielāku klētssvaru politiskās dvēselēs nekā no Vanaga vai Stankeviča kungu pamācošiem, taču vēja aizpūstiem vārdiem. Ka 100 Saeimas ķeizariņi uzmanīgi noklausīsies no augstās kanceles paustās atklāsmes, cik slikti ir zagt, melot un krāpties un ka politiskās virsvadības uzdevums ir censties visiem spēkiem atjaunot morāli tēvzemē un deputātiskās aprindās, neturēt komerciālās intereses svarīgākas par sabiedriski politiskajām.

Jālūdz Tas Kungs, lai Romas katoļu baznīcas galvas, vienkāršo cilvēku sirsnīgā aizbildņa viesošanās laikā neizlaužas kāds aizkakts zviedziens, ka pāvests ir populists. Mums ir paziņas, kas vedināja uz kooperāciju ar Kremļa partiju, pēc tam kā cilvēki, kas izgājuši Minesotas 12 soļu atveseļošanās programmu, pārtapa par sociķiem un proletāriešiem tuvākajiem draugiem, bet brauc lielgabarīta džipos, dzīvo Mežaparkā, izdala amatus ar treknām mēnešalgām savējiem, balsta lielkapitālistu biznesa projektus un citus apsaukā par populistiem. Bībelē diezgan daudz teikts par šādu ģērba mainīšanu un – klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem. Bet domāsim gaišāko – ka augstais viesis kreisās un labējās, līdz šim nesabiedriskās partijās iedvesīs atziņu, cik vēlams pēc iespējas ieplūst tautā, paaugstināt vēlētāju uzticības līmeni un darīt tikai Dievam tīkamus, labus darbus.

Atpakaļ