Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ieva Saliete (no kreisās), Mereta Litī un Ilze Grudule ir vienisprātis: kamermūzikā svarīgākā ir saruna.

Mūzikas “māju” ceļam pašas

Sestdien, 14, jūlijā, Rundāles pilī Senās mūzikas festivāla koncertā sastopas trīs brīnišķīgas mūziķes – klavesīniste IEVA SALIETE, čelliste ILZE GRUDULE un Šveices vijolniece MERETA LITĪ.

Ieva Saliete un Ilze Grudule 2004. gadā kopīgi dibinājušas “Kesselberg Ensemble” – kamermūzikas ansambli, kurā apvienojās tolaik Bāzeles “Schola Cantorum” studējošie latvieši. Savukārt Ieva un Mereta Litī jau desmit gadus kopā darbojas citā ansamblī, Meretas dibinātajā “Les Passions de l`Ame”. Kā smejas Ieva, koncertā Rundāles pilī viņa muzicēs kopā ar savu divu ansambļu direktorēm, savukārt Ilze Grudule iebilst – šajā koncertā Ieva pati būs trio direktore, jo “direktors ir tas, kurš uzaicina mūziķus”.

Tiekamies tieši vidū starp Dziesmu svētku Noslēguma koncertu un Senās mūzikas festivālu, un Ieva pajoko – ar likumu vajadzētu noteikt, ka nedēļā pēc Dziesmu svētkiem nenotiek nekādi kultūras sarīkojumi, jo visi emociju pārpildīti un nekam citam spēka īsti nepaliek.

Kā jūs īsti satikāties?

I. Saliete: Pirms 20 gadiem Ilze mani uzaicināja “Kesselberg Ensemble”…

I. Grudule: Nu, to mēs jaunībā abas kopā dibinājām. “Kesselberg Ensemble” kopā sanāca Bāzelē dzīvojošie latvieši, kuri studēja mūziku. Tagad visi izklīduši kur kurais, sanākam kopā reti, taču labi, bet tobrīd mums bija svarīga Rīgas mūzika.

I. Saliete: … jā, Mītels – tāpēc arī Keselberga – Katlakalns… (Vācu apgaismības posma ērģelnieks Johans Gotfrīds Mītels, 1828 – 1888, viens no pēdējiem Johana Sebastiana Baha skolniekiem, dzīves 30 pēdējos gadus nodzīvoja Rīgā, acīmredzot Katlakalnā. – Red.)

Mereta Litī: Ievu satiku 2006. vai varbūt 2007. gadā, kad Freiburgas Baroka orķestris rīkoja meistarklases, mēs spēlējām daudz kamermūzikas, arī Vivaldi “Il Gardellino”, un Ieva spēlēja klavesīnu.

I. Saliete: Man bija uzdevums vērt vaļā visas durvis un jautāt, vai kādai grupai mani nevajag. Paveicās, ka atvēru tieši šīs, jo starp mums ar Meretu nodibinājās labs kontakts.

M. Litī: Tā mēs arī spēlējam – Ieva vismaz reizi vai divas mēnesī atbrauc uz Šveici uz mēģinājumiem, kopā braucam uz koncertiem, ierakstām diskus. Es teiktu – kopā ir nospēlēti aptuveni 140 koncerti. Tātad pazīstam viena otru diezgan labi. Esam spēlējušas arī kopā ar Ilzi. 2014. gadā kopā ar visu orķestri bijām Rīgā, kopā spēlējām “Mateja pasiju” (Rīgas Kultūras galvaspilsētas programmā iekļautajā koncertciklā “Bahs. Pasija. Rīga”. – L.K.-Š.). Mums šeit ļoti patika, orķestris pēc tam teica – tās esot bijušas skaistākās brīvdienas…

Studijas Bāzelē ierakstītas diezgan daudzu latviešu mūziķu biogrāfijā…

I. Saliete: Jā, Bāzele ir ļoti svarīga Eiropas mūzikas kartē, un ne tikai mūzikas, arī mākslu un filozofijas – tāda inteliģences galvaspilsēta. Tur ir spēcīga mūzikas akadēmija, kā arī senās mūzikas apguvei – “Schola Cantorum”, viena no spēcīgākajām vietām, kur studēt seno mūziku, ja vēlies saprast visu kopainu. Tā kā spēlēju klavesīnu, aizbraucu mācīties uz Freiburgu un tad nonācu Bāzelē.

I. Grudule: Man gan sākumā Rīgā interesēja jaunā mūzika.

Mūzikas spektra pretējais gals?

I. Saliete: Nemaz ne tik pretējs, bet pie tā mēs vēl nonāksim.

I. Grudule: Jā, sākumā studēju jauno mūziku, un bija jauno komponistu grupa, kur kopā ar Jāni Petraškēvišu, Rolandu Kronlaku, Baibu Kurpnieci izspēlējām daudzus speciāli mums rakstītus stīgu kvartetus. Bet par seno mūziku, atceros, vēl sen, sen Rēzeknē pedagogs man rādīja divus Baha svītu izdevumus, “to ķeburaino, nesalasāmo manuskriptu”, un mēs visi no sirds priecājāmies, ka mūsdienās ir tik labi salasāmi nošu pieraksti. Es pat nevarēju iedomāties, ka pēc gadiem mani interesēs tieši šie ķeburainie raksti, ka tieši to dēļ braukšu uz dažādiem arhīviem un bibliotēkām.

Kā jūs teiktu: cik svarīga ir senā mūzika, teiksim, Šveices mūzikas kopainā?

M. Litī: Senā mūzika ir ļoti svarīga ne tikai tāpēc, ka es to spēlēju (smejas), bet arī tādēļ, ka visa vēlākā mūzika balstās baroka mūzikā – mūziķi, komponisti uzauga baroka laika mūzikas ietekmē, viņus mācīja pēc tā laika materiāliem. Protams, nevaru runāt par procentiem, bet Šveicē tiešām senā mūzika tiek ļoti augstu novērtēta, ne tikai Bāzelē, bet arī Ženēvā, Bernē augstskolās ir senās mūzikas programma. Man pašai ļoti svarīgi ir palikt atvērtai. Protams, mēs katrs uz kaut ko specializējamies, bet, man šķiet, senās mūzikas apgūšana palīdz skaidrāk saskatīt visu mūzikas vēsturi, ir svarīgi interpretēt visus virzienus. Un, protams, tajā laikā senā mūzika bija laikmetīgā mūzika…

I. Saliete: Tieši tā, Mereta ļoti pareizi pateica. Man šķiet – gan jaunajā, gan senajā mūzikā mums kā mūziķiem ir ļoti lielas interpretācijas iespējas. Vienmēr uzsveram, ka spēlējam jauno mūziku – protams, ne šī, bet tā laika jauno mūziku, jo toreiz mūzika ļoti ātri izgāja no modes. Toreiz tā bija absolūti jauna mūzika, kaut kas pilnīgi novatorisks, iepriekš nedzirdēts, un mēs ar tādu attieksmi arī spēlējam.

I. Grudule: Un, ja zina, kas bija pirms un pēc tam, tad to patiešām var uzlūkot kā kaut ko jaunu. Turklāt toreiz mūzika ļoti ātri izgāja no modes, piemēram, Johans Sebastians Bahs savas dzīves laikā nebūt nebija populārākais no Bahiem, drīzāk viņa dēls Karls Filips. Un tāpēc mēs vēl varam skatīties uz seno mūziku līdzīgi kā uz jauno – arī tādēļ, ka tad, kad strādājām ar jaunajiem komponistiem, nereti partitūras tiek atnestas īsi pirms mēģinājuma, un komponists palīdz izprast mūzikas kontekstu. Strādājot ar seno mūziku, arī ļoti pētām kontekstu, lai iegūtu klātesamības efektu. Tādēļ mūziķi, kuri specializējas jaunajā mūzikā, bieži interesējas arī par seno mūziku, un ir komponisti, kuri raksta jauno mūziku seniem instrumentiem.

Un vēl – mēs ļoti bieži spēlējam atkārtotos pirmatskaņojumus, tā, šķiet, tos sauc Orests Silabriedis. Tā ir mūzika, kura, protams, jau kādreiz atskaņota, taču pašreiz dzīvojošie cilvēki savas dzīves laikā to iepriekš nav dzirdējuši.

Senās mūzikas festivāls tradicionāli skan Rundāles pilī – greznā baroka ēkā. Cik svarīga jums ir telpa, kurā muzicējat?

Man svarīgāka ir tā telpa, kas rodas, cilvēkiem satiekoties. Protams, sienas var arī piedalīties šajā procesā, bet īstā koncerta vieta man ir tā, kas rodas mūziķiem savā starpā un starp mūziķiem un publiku. Ir telpas, kuras šai savienībai liek vieglāk rasties, taču tai nav noteikti jābūt pilij – tā var būt pamesta fabrika, baznīca, viesistaba privātmāja, pirtiņa.

I. Saliete: Tieši tā, mūzikas “māju” ceļam pašas, uzbūvējam istabu starp mums. Ienākot zālē, lai cik tā būtu skaista, mums vēl nav pat pamatu. Sākot spēlēt, mēs sākam arī to māju celt. Tas ir viens no skaistākajiem momentiem, ka mēs katru skaņdarbu varam sākt kā jaunu sarunu, arī mēģinājumā.

Esat kādreiz intervijā teikusi, ka jūsu īstā telpa ir kamermūzika…

Jā, taču man visa mūzika ir kamermūzika. Es to atrodu orķestrī, ansamblī, arī solo mūzikā – tā ir saruna mūzikā ar sevi. Es nezinu, kura varētu nebūt kamermūzika – kad cilvēki spēlē vienlaikus, bet nesarunājas mūzikā? Tāda mani noteikti neinteresē.

 

Taču saruna ansamblī pārtrūkst varbūt pat uz pusgadu…

I. Grudule: Jā, varbūt arī uz ilgāku laiku.

I. Saliete: Jūs jau arī savus vecākus nesatiekat katru dienu. Vai tad tas nozīmē, ka neesat ģimene?

I. Grudule: Mēs, katru reizi satiekoties, vienkārši turpinām sarunas, ko esam aizsākušas pirms pusgada, bet varbūt pirms desmit vai pat 15 gadiem. Tas nekas, ka ar Ievu satiekamies varbūt divas reizes gadā. Satiekoties katrs ansamblī atnāk ar saviem starplaikā iegūtajiem impulsiem, un turpinām sarunu uz tiem pamatiem.

I. Saliete: Tieši tādēļ ir tik svarīgi, lai ansamblis pastāvētu ilgi, kaut arī neesat kopā katru dienu. Jo kamermūzika ir ļoti privāts process, tajā ļoti svarīgi, ka spēlēju kopā ar cilvēkiem, nevis vienkārši katrs atver notis un tad spēlējam kaut ko.

Jūs visas esat ne tikai mūziķes, bet arī pasniedzējas. Kā šīs divas puses mijiedarbojas?

M. Litī: Man ļoti patīk, ka esmu gan pasniedzēja, gan mūziķe. Esot pasniedzējai, man ir noteiktas lietas, kuras studentiem mācu. Un, kad esmu mūziķe, spēlējot atceros pati savu mācīto, un man jācenšas pašai to izpildīt. Tas liek vienmēr tiekties, augt. Tas ir ļoti radoši.

Atpakaļ