Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Dzintars Tilaks: Atrast dzīvē skaistumu

DZINTARA TILAKA (attēlā) zaļumballes izjūta nāk no “otras” – muzikanta un radio cilvēka – puses. Kā mūziķis viņš pats daudzus gadus spēlējis zaļumballēs, kā radio žurnālists šobrīd veido jaunu raidījumu ciklu LR2 ēterā “Zaļumballe mūsu pusē”.

– Kādas ir jūsu spilgtākās zaļumballes atmiņas?

Dz. Tilaks: – Ja nebūtu muzikants, savā mūžā būtu pieredzējis pāris, varbūt trīs zaļumballes. Esmu rīdzinieks, kādas zaļumballes?! Bet, tā kā aktīvi koncertēju – vispirms ar “Bizīteriem”, tad nodibinājām grupu “Bītnieki”, līdz nesenai pagātnei daudz muzicēju kopā ar draugiem, brāļiem Ziemeļiem, – sanācis pabūt visdažādākajās zaļumballēs. Un te nu jāsaka – kolhoza laikos bija tādas zaļumballes, par kādām tagad pat dzirdējis neesmu. Viena balle īpaši palikusi atmiņā: liels kolhozs Jelgavas pusē mūs uzaicināja spēlēt zaļumballi tuvu Jāņiem, bet ne tieši Jāņu balli, tā bija plānota mazliet vēlāk – varbūt apsējības? Balle notika milzīgā seno laiku klētī, kas bija kārtīgi izposta, meijas pa stūriem, un man uz visiem laikiem palicis prātā, kā meiju smarža maina visu noskaņu. Tas bija neaprakstāmi, un tad arī sapratu jēgu, kāpēc senās zaļumballes tieši tukšās klētīs arī notika.

– Kādus redzat latviešus zaļumballēs, svētkos?

– Katrā vietā savas tradīcijas. Dažviet, ja zaļumballe sākas astoņos vakarā, muzikanti var atbraukt pusdeviņos, mierīgi uzlikt aparatūru, tad atnāk varbūt viens divi izlūki, aiziet un citiem pastāsta – muzikanti ir! Ap desmitiem cilvēki sanākuši. Bet citviet nāk konkrētajā laikā un uzreiz sāk dejot – tas gan vienmēr pārsteidza, jo latviešiem iesākt dejot vienmēr grūti, pirmā stunda parasti aiziet, skatoties vienam uz otru, vērtējot, kas otram mugurā. Tāpat nav pieņemts vienam iet uz balli – vai nu ar draugu, draudzeni, ar ģimeni vai bariņā, citādi tiksi aprunāts.

– Kā jums šķiet – kas ir pats galvenais, kādēļ rīko zaļumballes?

– Mēs varbūt reizēm romantizējam ulmaņlaikus, bet man ir tāda sajūta, ka toreiz zaļumballes tiešām bija īstas visās nozīmēs. Tās visbiežāk rīkoja brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vai kādas citas sabiedriskās organizācijas. Tajā laikā – tas, man šķiet, šodien zudis – zaļumballei līdzi nāca ļoti nozīmīga sociālā funkcija. Tad bija svarīgi aiziet uz balli un aprunāties. Pats atceros balles, kur sanāca arī gados vecāki cilvēki, aktīvi notika sarunas, viņi gāja viens pie otra, sasveicinājās. Dejošana varbūt pat paliek otrajā plānā, bet mūzika skan, ir laba noskaņa un īstais brīdis satikties.

– Zaļumballes agrā jaunībā saistās arī ar pirmo romantiku…

– Protams! Kas mani gan ļoti pārsteidza – daudzi stāsta, ka viņiem pirmā zaļumballes pieredze saistās ar 13 gadu vecumu, kad vai nu klasesbiedri kopā aizgājuši un tad varbūt vēl tikai no malas noskatās, kā tur viss notiek, vai ar vecākiem kopā. Ap 16 gadiem jau lieli cilvēki, paši iet uz zaļumballi, bet, ja vecāki stingri un nelaiž, tad nākas melot, ka ies pie draudzenes uz dzimšanas dienu. Un pēckara paaudze vēl piedzīvojusi laikus, kad bija modē ar krītu baltinātas tenisčībiņas… Man jau liekas, lai kādos laikos cilvēks dzīvotu, viņš tomēr skaisto dzīvē atrada un romantiku piedzīvoja.

Starp citu, kas man ļoti patīk Simtgades zaļumballes idejā – daudzviet Latvijā nebūs balle vien, bet, piemēram, pagasta svētki, kas noslēgsies ar zaļumballi. Vai – amatierteātru izrāde un pēc tās zaļumballe. Tas ir ļoti labi, jo uz teātri var atnākt vecāmāte ar mazbērniem, noskatīties izrādi un vēl noķert zaļumballes izjūtu.