Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Sji Dzjiņpins

Ķīnas prezidents nodrošina sev beztermiņa pilnvaras

Šā gada marts iegājis vēsturē. ASV prezidents Donalds Tramps, būdams impulsīvs, spējis ar saviem draudiem lietot “liesmojošu” spēku pārliecināt Ziemeļkorejas “pusdievu” Kimu Čenunu izlūgties tikšanos ar viņu. Krievijas “nacionālais līderis” Vladimirs Putins uzsitis sev cenu, šantažējot Rietums ar “vēl nebijušiem” ieročiem (atcerēsimies Lielvācijas “Wunderwaffen”, kas tāpat nelīdzēja). Un Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins pratis nodrošināt sev beztermiņa pilnvaras – kaut vai līdz mūža galam.

Kāda ir lietas būtība? Pēc tam kad Sji Dzjiņpins, kurš, kā zināms, vada gan valdošo Ķīnas komunistisko partiju, gan savu milzīgo valsti, šajā gadumijā, enerģiski “noskaņojot” partijas politbiroja locekļus, panāca, ka valsts parlamentam – Nacionālajam tautas kongresam – ieteikts (faktiski uzdots) valsts konstitūciju, kas aizliedz valsts prezidentam ieņemt šo amatu ilgāk par diviem piecu gadu termiņiem, grozīt tādējādi, ka prezidenta pilnvaras pagarinātas faktiski bez ierobežojumiem – vēl uz pieciem, uz desmit gadiem… faktiski līdz mūža beigām.

Līdz ar to Sji Dzjiņpins mērķtiecīgi un, jāatzīst, prasmīgi īstenojis nu jau otro uzvaru ceļā uz savas autoritārās valdīšanas tiesisko nostiprināšanu. Pirmo uzvaru šis vīrs guva, kad konstitūcijas tekstā līdzās valsts dibinātāja Mao Dzeduna un reformatora Dena Sjaopina vārdiem tika minēts arī viņa vārds un “mācība”. Būtībā tā ir Sji personas kulta leģitimizācija. Sji Dzjiņpins, bez šaubām, ir lielvalstisks ķīniešu nacionālists, kas vēlas, lai Ķīna būtu ne tikai līdztiesīga ASV gan ģeopolitikas, gan ekonomikas aspektā, bet arī faktors, bez kura pasaulē nekas nevar notikt.

Sen nebūtībā aizgājis tas laiks, kad “Gulaga arhipelāga” autors Aleksandrs Solžeņicins brīdināja PSRS vadītājus no kara ar Ķīnu kaut kādu marksisma-ļeņinisma dogmu dēļ un ne tikai Peru vai Nepālā, bet arī Rietumvācijā un Francijā darbojās “maoistu” partijas. Ķīna jau labi sen atteikusies no “revolūcijas eksporta” un globālā mērogā nostiprina savu ietekmi ar ekonomiskām svirām – ieguldījumiem, starpkontinentāliem ceļu tīkliem u. tml.

Sji Dzjiņpina rīcību, ilgtermiņā nostiprinot savu vienpersonisko varu, skarbi kritizējis Kriss Baklijs amerikāņu laikraksta “The New York Times” 7. marta numurā: Sji esot sagrābis varu ar viltu, šo savu akciju jau laikus slepeni gatavojot. Viņam izdevies tikt vaļā no potenciāliem sāncenšiem Ķīnas elitē, un viņš kļuvis populārs, jo enerģiski apkarojis korupciju. Viņš vēloties īstenot “ķīniešu sapni”. Vai tas nozīmē – būt globāli pašā priekšgalā?

Ļoti īpatnēji uz paplašinātajām Sji pilnvarām raugās krievu “Ķīnas pazinējs” Nikolajs Vavilovs, kurš savam apcerējumam portālā “zavtra.ru” devis virsrakstu “Ķīna karam gatava”. Kādam karam? Karam ar ASV! Vavilovs apgalvo, ka Sji pratis mazināt rietumnieciskā (!) Ķīnas premjerministra ietekmi un ka viņam nāksies pretoties pašmāju “Šanhajas grupai”, kas esot saistīta ar “pasaules finansiālo eliti”. Vēl trakāk: Vavilovs raksta, ka Sji Dzjiņpinam jārēķinās “ar pilsoņkara situāciju, kad spēcīgo rietumnieciski liberālo opozīciju atbalstīs plašs cilvēku skaits, kas pieradis dzīvot vesternizētā (!) sabiedrībā”.

Liksim mierā šo gandrīz vai “putinisko” prognozi. Uzdrošinos citādi aprakstīt iekšpolitisko ainu: Sji baidās, ka kompartijas kontroli pār valsti, kas nodrošina tās stabilitāti, varētu vājināt prasība pēc cilvēktiesībām, pēc vārda un uzskatu brīvības, kas nāktu no tagad daudzskaitlīgās vidusšķiras. No otras puses – šī vidusšķira, baudot saimnieciskās augšupejas augļus, var paciest arī zināmus brīvības ierobežojumus…

 

Kinas_Graphic_News_7