Matīsa Purmaļa fotoMatīsa Purmaļa foto

Guna Roze

Guna Roze: Ar ko gan iesākas Dzimtene?

Lai trāpītu aktualitātē, vajadzētu turpināt diskusiju par trim karstām, nacionālo pašapziņu aizskarošām tēmām: vai nu par plānoto izglītības reformu, kas, atceļot skolās latviešu valodas gala eksāmenus, tuvinātu mūsu valodu apzinātai iznīcībai; par atkal aktualizēto pāreju uz vienotu izglītības valodu Latvijas izglītības iestādēs; vai par kādas psihoterapeites publiski izskanējušo atbaidošo viedokli, ka latviešu literatūras tēli esot vieni vienīgi vārguļi un lūzeri, no kuriem lasītājs kā personība neko nevar iemācīties. Par laimi, šis viedoklis jau ir pelnīti “izslaucīts” pa mediju un sociālo tīklu sienām, bet abu izglītības reformu gadījumā paļaujos uz saprātu un uz nacionālo pašapziņu.

Šīs trīs aktualitātes mudināja aizdomāties par… to pašu nacionālo pašapziņu. Jo tas, kurš neprot cienīt un mīlēt sevi, tam nav ko cerēt uz pretmīlu. Un cieņa ir jebkuras mīlestības pamatakmens, vai ne tā, pirmīt vārdā nenosauktā psihoterapeites kundze! Arī Dzimtenes mīlestība. “Ar ko gan iesākas Dzimtene?” pirms gadiem četrdesmit jautāja kāda patiešām skaista padomju estrādes dziesma ar bezpolitisku, vēl šodien aktuālu tekstu.

Šoruden, lai gūtu papildinformāciju tēmai, par ko gatavoju publikāciju, sāku saraksti ar filozofijas doktoru no Skotijas, kurš šo tēmu pētījis astoņus gadus un uzrakstījis grāmatu. Protams, iesāku ar: “Esmu no Latvijas, rakstu žurnālam “tādam un tādam”, kas, tulkojot no latviešu uz angļu valodu, nozīmē “to un to”. Zinātnieks atsaucās, sarakste raisījās interesanta un vērtīga, līdz saņēmu pārsteidzoši netīkamu jautājumu: “Tieši kurā vietā Krievijā tu esi dzimusi?” Netīkamu, jo es taču rakstīju, ka esmu no Latvijas! Pārsteidzošu, jo to jautā skots, kura dzimtās zemes un Anglijas attiecībās ir zināmas līdzības ar mums pazīstamajām. Kad saņēmos atbildei, kurā iekļāvu ļoti vienkāršotus vēsturiskus skaidrojumus, pajautāju arī, no kādiem resursiem viņš gūst informāciju par bijušās PSRS valstu vēsturi.

Līdzīgu “pārpratumu”, šovasar ceļojot pa ziemeļvalstīm, piedzīvoja mans dēls. Iepazīstoties visnotaļ inteliģents Šveices pilsonis sacījis: “Jā, protams, es zinu Latviju! Jums ir kirilica alfabēts, vai ne?” Arī šajā gadījumā nācies skaidrot, ka mums ir ne vien savs alfabēts, bet arī krāšņa valoda un senām tradīcijām bagāta kultūra. Šveicietis tikai raustījis plecus, sak, pirmā dzirdēšana! Trešais piemērs. Kāda Latvijas skolotāja Floridas skolas bibliotēkā ar sajūsmu atradusi krāsainu grāmatu par Latviju, izdotu jau neatkarības laikā kādā Londonas izdevniecībā. “Man bija dusmas un nāca raudiens vienlaikus,” viņa saka. “Tur bija vājprāts gan foto, gan tekstos, bet tāds nu tas bija, un tāds kalpoja par informācijas avotu tās skolas skolēniem. Izgāju ārā, paraudāju, tad atgriezos un izstāstīju bibliotekārei, kādēļ šī grāmata ir slikta. Iedevu Latvijas Institūta mājas lapas adresi, un viņa sašutumā bija gatava rakstīt tai izdevniecībai protesta vēstuli. Ļoti ceru, ka vismaz šim cilvēkam palīdzēju uzzināt par savu valsti patiesību. Tādēļ izskaidrošana, iespējams, ir vienīgais, ko varam darīt.” Un mēs skaidrojam, skaidrojam nenogurstoši. Norijot aizvainojumu, uzbužinot nacionālo pašapziņu, atkal un atkal skaidrojam. Domāju, līdzīgas situācijas piedzīvojuši daudzi latvieši.

Bet kur gan šai dezinformācijai aug kājas? Ko paši latvieši ārzemēs stāsta par Dzimteni? Gan viesstrādnieki, gan ceļotāji, gan tie, kas aizprecējušies. Ko skaidro nenogurstoši atkal un atkal? Kādu cieņu vai nicinājumu demonstrē? Ar ko gan viņiem iesākas Dzimtene? Kā viņi, nonākuši “lielo cerību zemē”, demonstrē savu emocionālo inteliģenci, kas māca, ka ārpus mājas sienām runāt sliktu par māti, tēvu, laulāto vai bērniem ir tabu. Tāpat par Tēvzemi. Turpretī emocionālās inteliģences un pašcieņas deficīts ļauj zākāt latviešu literatūras klasikas tēlus; provocē knaši runāt un rakstīt “ko gan es tai nabaga Latvijā esmu pazaudējis?” un nobalsot par valodas eksāmena atcelšanu. Bet visi grib būt mīlēti – visi!