Kultūra
Teātris un kino

Apjukums un apskaidrība 16


Tieši Stīvijas (Elita Kļaviņa) tēlam jārisina lugas pretruna starp reālistisko psiholoģiju un situācijas absurdumu.
Tieši Stīvijas (Elita Kļaviņa) tēlam jārisina lugas pretruna starp reālistisko psiholoģiju un situācijas absurdumu.
Publicitātes foto

Jaunā Rīgas teātra iestudējums “Kas ir Silvija?” pēc dramaturga Edvarda Olbija lugas “Kaza jeb kas ir Silvija” rada cieņpilnu attieksmi vismaz divu iemeslu – izvēlētā intelektuāli sarežģītā materiāla un lomu izvērsuma dēļ. Turklāt režisores Māras Ķimeles pieeja materiālam un aktierdarbiem vērsta nevis uz gatavu patērējamu produktu, kas ierindojams žanru klišeju plauktiņā “traģikomēdija”, “gandrīz traģēdija” vai “situāciju komēdija”, bet gan uz aktierspēles “šeit un tagad” procesu. Izrādei – stāstam par kādas amerikāņu, bet tiklab latviešu ģimenes un arī pusmūža vīrieša garīgo un fizisko krīzi izdodas izkāpt ārā no visiem zināmajiem TV šova, absurda, traģiskas katarses vai dramatisko standartu rāmjiem. Pat vēl vairāk – 12. aprīļa pirmizrādes vakars radīja iespaidu par atvērta mēģinājuma konceptu, kad lomas traktējumam iespējamas vairākas vienlīdz nozīmīgas pieejas. Sagaidāms, ka aktieru Elitas Kļaviņas, Ģirta Krūmiņa, Toma Veličko, Kaspara Znotiņa vai Gundara Āboliņa lomu psiholoģiskā daudzveidība būs katrā izrādē citāda. Līdzīgu koncepciju demonstrēja Ķimeles iestudējums “Taisām Jūlijas jaunkundzi” 2004. gadā, kad Jaunā Rīgas teātra skatītājiem bija iespēja vairākus mēnešus piedalīties izrādēs mēģinājumos, sekojot tēlu raksturu apguvei aktieru darba gaitā un lugas teksta pārveidei par pilnasinīgu izrādi. Atšķirībā no tām izrādēm, šoreiz režisore kā pilntiesīga izrādes dalībniece nav uz skatuves, taču viņas netiešā klātbūtne nolasāma pieminētajā atvērtajā pieejā lomām.

Ķimeles koncepts trāpīgi un tieši nolasāms izrādes audiovizuālajā koptēlā, kas tapis sadarbībā ar scenogrāfu Tomu Jansonu, video mākslinieci Inetu Sipunovu un skaņu partitūras autoru Ernestu Ansonu. Režisores vēlme paplašināt izrādes kontekstu ar sengrieķu mitoloģiskiem slāņiem un vispārinājumiem par dabas un civilizācijas attiecībām redzama vizuālajos kodos. Programmiņas tekstā Ķimele akcentē: “(..) Edvards Olbijs, rakstot par dīvaino mīlas objektu kazu, ir balstījies Antīkās Grieķijas tradīcijā. Traģēdija (grieķu valodā – τραγωδία) burtiskā tulkojumā nozīmē “āža dziesma”. Izrāde ir par robežām. Taču nevis par seksuālām robežām, kuras vajag vai nevajag pārkāpt, bet par domāšanas robežām.” Izrādē ieviestas simboliskas erotikas zīmes – milzu kaktusu falliskie atveidi un Pāns kā cilvēka pirmatnējās būtības iemiesojums, kas tomēr raisa ilustratīvas sajūtas un atgādina ironisku plakātu par pseido “dabu” ap šodienas cilvēkiem debesskrāpju, helikopteru, digitālu pusaudžu videospēļu, dronu veidolos. Ne vienmēr zīmes saslēdzas ar aktieru spēles slāni. Lai arī videoprojekciju “laika apstākļi” aiz loga mainās vienlaikus ar tēlu iekšējām izjūtām, tomēr sasaistes nav, piemēram, kaijas lidojums aiz loga nekā neietekmē Stīvijas emocionālo atklāsmi. Arī Pāna tēls, kas līdzīgi supervaronim parādās un pazūd, tomēr, reāli satiekoties ar Martinu, būtībā neko nemaina galvenā varoņa izvēlē un darbībā.

Lugā iesaistītie četri tēli atveido attiecības ģimenē, kur vienlaikus notiek svētki (apaļa jubileja, profesionāla atzinība) un krīze. Krīzes garīgo dimensiju iemieso centrālais tēls Martins, ko aktieris Ģirts Krūmiņš jau no pirmajām izrādes minūtēm precīzi iezīmē kā intelektuāli brīvu personību. “Ko es te daru? Kas ar mani notiek?” – Martina jautājums izskan ne tikai kā personāža vēršanas iekšēji pie sevis paša, bet pār plecu, it kā skatītājiem, tādējādi paplašinot vaicājuma jēgu ne vien uz lugā atveidoto, bet arī uz ģimenes iespējamiem modeļiem vispār. Lai arī Ģirts Krūmiņš lomu spēlē lielā mērā sāniski un ar muguru pret skatītāju, viņā nepārtraukti jaušams kaut kas no apjukuma emocionālā stāvokļa un kaut kas no apskaidrības apziņas. Aktieris meistarīgi balansē starp vienu un otru, panākot, ka dubultā atvērtā nenoteiksme aktīvi provocē skatītājus gan kritiski domāt, gan just līdzi. Atzinīgi jāpiezīmē, ka Martina sajūtās ne mirkli nav vietas priekšstatam par to, kā varētu izskatīties kazas un cilvēka burtiskā kopošanās. Riebums pret šādu ainu jānospēlē viņa sievai, kas atspoguļo krīzes fizisko pusi. Tieši Stīvijas tēlam jārisina lugas pretruna starp reālistisko psiholoģiju un situācijas absurdumu, ko režisore atzīst sarunā “Latvijas Radio 3”. Aktrises Elitas Kļaviņas varonei jāreaģē reizē sadzīviski un filozofiski, vienlaikus kā greizsirdīgai sievai un kā 21. gs. civilizācijas būtnei, kura dzīvo vispārpieņemtos standartos. Uzdevumu neatvieglo attiecību traktējums, kas rāda pārliecinošu harmonisku līdzšinējo laulības dzīvi ar Martinu.

Kaspars Znotiņš atveido ģimenes draugu, televīzijas žurnālistu Rosu, kurš intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei un negaidot atklāj Martina aizraušanos. Saprotošais un līdzīgi Martinam novecojošais Ross darbojas kā koučinga treneris. Lomā izcila pirmā cēliena epizode ar video montāžas zīmēm par tēla pašironiju, lepnumu, godkāri un nogurumu.

Toma Veļičko nospēlētais Billijs, kas brīžiem atgādina komiksa varoni, trāpīgi un spilgti nospēlē gan zēna svārstīgo raksturu, brīžiem uzvedoties kā pusaudzis un brīžiem kā jaunietis, gan dēla pieķeršanos vecākiem.

Intriģējošais jautājums par kazu Silviju kā garīgu pamošanos provocējošu objektu paliek atvērts, līdz ar to sagaidāmas radošas atklāsmes aktieru spēlē, jo īpaši, kad tajās iesaistīsies šarmantā Gundara Āboliņa personība.

 

 

Edvards Olbijs, “Kas ir Silvija”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs Toms Jansons, kostīmu māksliniece Jana Čivžele.

Lomās: Elita Kļaviņa, Ģirts Krūmiņš, Toms Veličko, Kaspars Znotiņš vai Gundars Āboliņš.

Nākamās izrādes: 12., 15., 16. maijā.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Sandra Briede (twitter): “Izrāde provocē pamatīgi, un ne katrs skatītājs būs gatavs to uzņemt. Kad aktieri vēl labāk saspēlēsies, tas būs patiess pārsteigums katra izjūtām.”

Inese (jrt.lv, anonīmi): “Absurda situācija, ar kuru aktieri izcila tika galā. Vēl ilgi domāju par mūsu prāta, apziņas robežām, cik atklāti esam pret tuvākajiem un cik atklātiem vispār vajadzētu būt.”

Zelda (jrt.lv, anonīmi): “Briesmīgi neinteresanti un garlaicīgi. Mani nekas pat ne tuvu neizaicināja un neizprovocēja. Nevienas jaunas domas vai idejas man no tā visa neradās, Tikai kaziņas bija žēl.”

Skatītāja Nr. 3 (jrt.lv, anonīmi): “Ja teātra apmeklētājs vēlas baudīt sajūtas, kas rodas divas stundas skatoties un klausoties, kā vīrietis savai mīļotajai sievai un dēlam stāsta par savām seksuālajām attiecībām ar kazu Silviju, tad izvēle būs pareiza, jo aktieru sniegums, kā vienmēr izcils. Vai tiešām klasiskas vērtības JRT ir beigušas pastāvēt?”

LA.lv