Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Dziesmu svētki ir magnēts 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Visos, kurus izsauļoja tikko pagājušie Dziesmu svētki, ilgi glabāsies lielajā siltuma un gaismas apmaiņā saņemtais, jo visvairāk mēs saņemam, tieši dodot tālāk, tādēļ šie svētki aizvien ir jauni un neapnīk, neskatoties uz to, ka dzīvojam patērētājlaikmetā. Ka pasaule mūs rausta un grūsta. Ka melo, krāpj un aplaupa gan savējie, gan svešie. Ka mums ir tādi vadītāji, par kuriem ir nepārejošs kauns. Ka tik daudzi kalpo nevis idejai, bet naudai. Ka mūs ikdienā tik bieži vājus dara gribas trūkums. Latviešu dabā ir kaut kas no akmeņiem – grūti izkustināmi, bet, kad sāk ripot, tad var notikt viss kaut kas. Vārdiem “pamats” un “pamatīgums” ir kopēja sakne, un tā liecina par ilgmūžību un iedveš paļāvību. Ne velti akmeņus liek māju pamatos. Tie mūsu priekšgājēji, kas ielika Dziesmu svētku pamatus, bija stipri un pārliecināti par to, ko dara. Šiem svētkiem izdodas sasildīt pat akmeņus, ko mēs nēsājam savās kabatās, un tad vismaz kādu laiku tos negribas mest uz citiem.

Dziesmu svētki uz brīdi pieklusina vaimanas par to, ka nu iet tik slikti kā vēl nekad. Jāteic gan – Latvijā diemžēl ir ne mazums ļautiņu, kuriem no šiem svētkiem ne silts, ne auksts, gluži pretēji – viņus tie kaitina, jo liek domāt par nepiederību, kuras iemeslus viņi var pat neapzināties. Es brīnos, kāpēc tik maz tiek pētīts, kā šajā grandiozajā kultūras vilnī iekļaujas Latvijā dzīvojošie cittautieši, integrācija taču nozīmē iekļaušanos kādas tautas kultūrā, nepazaudējot savējo. Manuprāt, cilvēki, kuriem tas izdevies, ir īpaši pieminami, jo viņi vislabāk var pastāstīt, kāpēc un kā ir noticis šis brīnums. Ja tu ar sirdi un dvēseli esi iekšā, tu šo vidi nevis ārdīsi, bet kopsi un sargāsi. Dziesmu svētki ir magnēts, kas ļaudis no visām pasaules malām kā metāla skaidiņas spēj savilkt kopā, un, reiz šo kopību piedzīvojuši, viņi vairs nevar tajā nedalīties ar citiem.

Dziesmu svētku dienas ir īpašas arī ar to, ka atsilst tie, kas svētkos nav iesaistīti tieši, jo siltums taču izplatās viļņveidīgi. Ieraugot viļņojam tautas tērpu jūru, kas laistās visās iespējamās krāsās un rakstos, un to, kā tie maina valkātāju stāju, vismaz uz brīdi pleci atliecas. Un tad mēs no brīža uz nākamo brīdi spējam sevi nest cauri visiem grūtumiem.

Saistītie raksti
LA.lv