Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Alberts Legzdiņš

Alberts Legzdiņš: Pēdējā intervija ar leģendu

1947. gadā latvieši Eslingenā sarīkoja pirmos Dziesmu svētkus. Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas?

Toreiz svētkos nedziedāju, skolas korī gan biju, bet mēs nebijām aicināti piedalīties. Tur bija daudz labu koru. Gājiens bija iespaidīgs. Pārsteidzoši, ka gandrīz visi, kas piedalījās, no Latvijas bija paņēmuši līdzi tautastērpu – gan vīrieši, gan sievietes. Bija arī sarkanbaltsarkanie karogi. Vācieši skatījās ar lielu cieņu, viņiem arī bija kori, bet kaut ko tādu paši nebija piedzīvojuši. Svētkos bija ap sešiem septiņiem tūkstošiem dalībnieku un diriģēja “vecā rauga” diriģenti. Presē publicēja labas atsauksmes, bija salūgti amerikāņi, ģenerāļi, pulkveži.

Kā sekmējušies tavi dzimtas meklējumi Latvijā?

Mēģināju sadzīt pēdas, biju Latvijas Valsts arhīvā. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā sauc manu vecotēvu, viņš bija septiņus gadus precējies ar manu vecomāti un tad nomira. Tā kā atradu, tā kā neatradu… Gribēju arī atrast mājas, kurās 1939. gadā strādāju, kad Ulmanis mani “aizsūtīja” uz laukiem. Mani interesē, kas pēc tam notika ar tiem cilvēkiem, jo saimnieks bija aizsargs. Neviens nevar atrast. Vidzemes avīzē likām sludinājumus. Nekā.

Atgriezīsimies Eslingenā! Ko puikas tolaik darīja pēc skolas?

Es dzīvoju pie vāciešiem, tāpēc man bija 10 km jābrauc pie latviešiem, kas dzīvoja Kalna kolonijā. Bija ritenis, tas jau tolaik skaitījās oho – ho – ho! No rīta atbraucu uz skolu, tad paliku, kamēr deva zupu, – uzliku uz riteņa divas vai trīs kannas. Viena pa ceļam parasti izšļakstījās. Tad gāju ar vācu puikām spēlēt futbolu. Pēc kara, ja tev bija lielā bumba, tad tu biji karalis! Tad gāju uz bibliotēku, daudz lasīju, jo zināju vācu valodu. Gājām uz kino, biju noskatījies visus amerikāņu grāvējus, pirmo reizi redzēju Merilinu Monro. Un es “pareģoju”, ka viņa būs liela zvaigzne! Tas piepildījās!

Filmas bija angliski, nebija nekādu subtitru. Tie, kas neko nezināja, tad nu saprata – ja beigās bučojas, tad filma beidzas. Skolā mācīja angļu valodu. Jau zinājām, ka brauksim prom, mācījāmies.

Mazajā Latvijā ritēja bagātīga kultūras dzīve – latvieši šo laiku izmantoja, lai nepazaudētu un koptu to svarīgāko mantu, ko spēja paņemt līdzi, – latviskumu, kultūru, valodu. Eslingenas teātris bija vislabākais, spēlēja aktieri no Latvijas, pie mums brauca arī Mērbekas teātris. Viena no slavenākajām aktrisēm bija Irma Graudiņa. Manas vecāsmātes brālēns Latvijā Ernests Ūdris bija Nacionālā teātra dekorators, Lāčplēša ordeņa kavalieris. Mērbekas teātrī vairāk laikam bija Dailes teātra aktieri. Iznāca “Latviešu Ziņas”, “Laika Mēnešraksts”. Bija rakstnieku vakari, uzstājās Anšlavs Eglītis, Knuts Lesiņš, Velta Toma. No komponistiem – Volfgangs Dārziņš, režisors Teodors Zaķis. Saules skola bija. Baletskola.

Tai pašā laikā jums sākās ceļš uz tālām zemēm…

1947. gadā es skaidri gribēju doties uz Austrāliju. Man likās, ka Amerika ir par lielu un par pilnu ar cilvēkiem. Ziemsvētku vakarā saņēmām divus piedāvājumus – no Austrālijas un no Amerikas. Es teicu – braukšu viens pats uz Austrāliju, bet – tā nenotika. Vecāki nolēma doties uz Ameriku, teica – nu, ja tev tur nepatiks, tad vari braukt uz savu Austrāliju. Eiropa bija mums nepievilcīga. Pie vāciešiem es strādāju par 90 feniņiem stundā, viņi bija baigie – izdzina darbos, nebija nekādas pretīrunāšanas.

Galu galā izbraucām 1952. gada februārī. Nometni pakāpeniski atdeva vāciešiem, un bija skaidrs, ka palikt tur nevar. Manam patēvam piešuva baltvāciešu problēmu, pārbaudīja, vai viņš nav bijis naciķis, kāpēc viņš 1937. gadā nepalika Latvijā… Ilgi pētīja, līdz mēs varējām braukt, viņš tomēr ne. Mums vajadzēja galvojumu, un par mums galvoja labi draugi Ohaio pavalstī. Pasaules luterāņu organizācija apmaksāja ceļu, un mēs viņiem pēc tam to naudu atdevām. Tie bija labākie gadi Amerikā, visur meklēja strādniekus. Vienīgais, kas atturēja – valodu zināšanas, bet fabrikā darbā tikt varēja. Jaunie ātri gāja uz priekšu zināšanās, skolās saņēma medaļas… Vācijā es gāju latviešu ģimnāzijā. Pabeidzu divas klases, skola izbeidzās, jo skolotāji aizbrauca. Tas bija bēdīgi – Amerikā stāstīt, ka tu esi tikai divus gadus mācījies ģimnāzijā.

Kā latviešiem izdevās noturēt disciplīnu, kārtību, apzinīgumu, ar ko visos laikos pusaudžiem grūti?

Bija pašiem sava latviešu policija, bija ievēlēta nometnes vadība. Mums nometnes galva bija tāds Kalniņš, brīnišķīgs cilvēks, ar labu izglītību, iznesīgs, šarmants vīrietis. Latvijā vajadzētu tādu ārlietu ministru! Viņš sadraudzējās ar vadību, deva padomus. Reizēm tie ierēdņi, kas bija atbraukuši no Kanādas vai Amerikas, bija pavisam stulbi, nezināja, kas tie latvieši ir, no kurienes atbraukuši. Dāvanas arī viņiem deva – cimdus, apmetņus dāmām. Un tad šie sāka domāt – tie latvieši taču ir cilvēki ar labām rokām!

Svētkos viss tika pārnests no Latvijas, tikai ielikts svešā vidē. Uzreiz sāka darboties skauti. Tas deva jauniešiem mērķi dzīvē. Visi staigāja ar karodziņiem, dabūja uniformas, laikam angļi atsūtīja… Vadītāji bija izbēguši no Latvijas, visas organizācijas darbojās pēc vecajiem ruļļiem. Vācieši par mums brīnījās, teica – visi tik gudri, no kurienes jūs nākat? Tumšais periods bija tad, kad vecie karavīri tika kaut kā nelegāli laukā, sevišķi no angļu nometnēm. Kad viņus aizsūtīja uz Beļģiju, viņus apmētāja ar akmeņiem… Latviešu nometnēs, kur bija drosmīgāka vadība, viņus uzņēma. Ja vadība bija nobijusies par sekām, ka uzņemti leģionāri, tad teica, ka nav vietas. Tā bija traģēdija – puikas bija cīnījušies par Latviju un netika latviešu nometnē! Daudzi aizbrauca līdzi rekrutētājiem. Vai – brauca mājās…

Kad pirmās grupas izceļoja, stacijā stāvēja garš vilciens un mūs no skolas sūtīja palīdzēt veciem cilvēkiem sakrāmēt koferus. Visi staigāja un runāja – nu, kad mēs brauksim, kur mēs būsim? Es aizgāju pie stacijas priekšnieka, un viņš man visu uzrakstīja – kad un kur kas būs. Tad visus sūtīja pie manis – ejiet pie tā jaunā puiša, viņš zina! Ļoti palīdzēja futbols kopā ar vācu zēniem. Nezinu, vai latvieši būtu tik draudzīgi pret vāciešiem, ja šie tādā veidā nonāktu pie mums.

Tava kaislība bez mūzikas ir arī sports. Futbols ir tava lielā mīlestība, ko esi iejaucējis arī savos dēlos. Kā bija ar sportu Eslingenā?

Futbolā iesāku kā vārtsargs. Kad biju armijā, arī spēlēju visur, kur vien vajadzēja. Es nebiju dikti labs spēlētājs, jo sāku vēlu, 14 gados. Man droša vieta bija vārtos, varēju ķert. Katrreiz, kad es parādījos, vietējie vārtsargi vai nu saslima, vai kaut kas ar viņiem notika… Bija sacensības starp nometnēm – gan savā starpā, gan pret poļiem, serbiem, igauņiem, arī pret latviešiem. Tur jau arī spēlēja vecie dūži. Es stāvēju aizmugurē Lazdiņam no Liepājas. Kā viņš lamāja savējos!

Parunāsim par uzdzīvi!

Uzdzīve bija augstā līmenī, sevišķi, kad sākās izceļošanas. Tad divas nozares strādāja virsstundas – vieni, kas taisīja kastes, otri – kas atvadījās… Tur dziedāja, dzīroja, viss latviešu dziesmu repertuārs skanēja, un neviens nekliedza – klusāk! Nebija skumji – tu taču sāc jaunu dzīvi! Visi cerību pilni!