Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Aizliegt adoptēt uz ārzemēm: doma laba, šobrīd nereāla

Labklājības ministrs Jānis Reirs Latvijas pirmajā audžuģimeņu forumā, kas notika oktobra nogalē, pavēstīja, ka ir iesniedzis Saeimā priekšlikumu aizliegt uz ārzemēm adoptēt bērnus no audžuģimenēm. Šo ministra priekšlikumu vērtē Latvijas profesionālo audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne.

 

Jāņem vērā bērna izvēle

Ja mēs lūkojamies no valstiskām interesēm un no bērna interesēm palikt savā dzimtenē, savā kultūrvidē, tad tas ir vērtējams kā ļoti pozitīvs priekšlikums, bet uzskatu, ka tam ir nepieciešams pārejas laiks. Nedrīkstam aizmirst par slimajiem bērniem, kuri šobrīd dzīvo audžuģimenēs Latvijā. Tie ir bērni ar HIV vīrusu un citām smagām diagnozēm. Viņiem šobrīd nav iespējas tikt adoptētiem vai nonākt aizbildniecībā Latvijā. Bērniem ar smagām diagnozēm adopciju šobrīd nodrošina adoptētāji no ārzemēm, turklāt piedāvājot pilnu paketi – gan medicīnas pakalpojumus, gan nodrošinājumu pēc 18 gadu sasniegšanas, un tas ir labākais, ko var saņemt bērns.

Latvijā cilvēkiem ar funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem ir minimālas iespējas būt nodarbinātiem, bet citās valstīs tādas ir. Līdz ar to uz jautājumu – aizliegt bērnus no audžuģimenēm adoptēt uz ārzemēm vai ne – manuprāt, šobrīd nevar viennozīmīgi atbildēt. Noteikti jāņem vērā arī bērna izvēle. Ārzemnieki adoptē arī 15, 16 gadus vecus jauniešus, bet Latvijā ļoti reti. Ja pusaudzis vēlas, lai viņu adoptē uz ārzemēm, vai to drīkst aizliegt?!

 

Pirmā palīdzība – bioloģiskajai ģimenei

Jāpatur arī prātā, ka situācijas, ko piedzīvojuši no nelabvēlīgām ģimenēm izņemtie bērni, ir ļoti dažādas. Piemēram, māsiņas, kuras savā ģimenē cieta no smagas vardarbības, bija ļoti laimīgas, kad tika adoptētas prom no Latvijas. Reizēs, kad viņas atbrauc uz dzimteni pie audžuģimenes, viņām prātā ataust pirms vairākiem gadiem piedzīvotās šausmas. Kādā citā ģimenē tēvs vairāku gadu garumā seksuāli izmantoja meitu. Tēvu apcietināja, meitene nokļuva audžuģimenē, vēlāk tika adoptēta uz ASV. Tagad, kad ir pieaugusi, viņa labprāt atgrieztos Latvijā, bet tēvs pēc pieciem gadiem iznāks no cietuma. Kurš jauno sievieti aizsargās no šā varmākas, ja viņš atkal izdomās meitai tuvoties?! Turklāt, ja vēlamies, lai no nelabvēlīgām ģimenēm izņemtie pusaudži un bērni ar funkcionāliem traucējumiem paliek Latvijā, ir jāattīsta vesela virkne rehabilitācijas pakalpojumu un jānodrošina to pieejamība. Lai aizbildņi, audžuģimenes un adoptētāji varētu bērniem nodrošināt drošu un atbalstošu vidi, kurā viņi varētu pilnvērtīgi attīstīties, protams, ir nepieciešami papildu līdzekļi. Aizbildņiem un adoptētājiem Latvijā jāsniedz atbalsts, lai viņi savā aprūpē ņemtu ne tikai veselos, bet arī slimos bērnus. Pozitīvs piemērs šajā ziņā ir Rīgas pašvaldība, kur jau piecus gadus darbojas atbalsta programma audžuģimenēm, adoptētājiem un aizbildņiem.

Iecerēts, ka nākotnē tajā institūcijā, kas aizstās bērnunamus, katrā grupiņā dzīvos ne vairāk kā astoņi bērni, būs ne vairāk kā trīs grupiņas, tātad kopā 24 bērni. Jau šobrīd var nosaukt pozitīvus piemērus, piemēram, sociālās aprūpes centrs “Elizabete” Jelgavā un Grašu ciemats Cēsu novadā, kur no nelabvēlīgajām ģimenēm izņemtie bērni mitinās nelielās mājiņās mazās grupiņās ar pastāvīgiem aprūpētājiem, nodrošinot ģimenisku vidi.

Patiesībā procesam būtu jāsākas ar to, ka jāsniedz atbalsts bērna bioloģiskajai ģimenei. Ja vecākiem nodrošinātu asistentu un iemācītu, kā sociāli rūpēties par savām atvasītēm, daļai bērnu nenāktos šķirties no savas ģimenes. Katru gadu no nelabvēlīgām ģimenēm mūsu valstī tiek izņemts aptuveni tūkstotis bērnu, adoptēti Latvijā – 123, uz ārzemēm – 130. Bērnunamos mitinās 1200 bērnu, aptuveni tikpat daudz audžuģimenēs. Viennozīmīgi piekrītu tam, ka audžuģimeņu skaitam Latvijā vajadzētu būt lielākam. Bet vispirms ir jāmainās sabiedrības attieksmei pret tām. Patlaban audžuģimeņu prestižs sabiedrībā ir zems.