Staburags

Staburags ziemā 30. gados.

1958. gada 14. martā. Mēģinājums glābt Staburagu

Pirms 60 gadiem Latvijas PSR kultūrā, zinātnē, ekonomikā un pat politikā nozīmīgas 54 personības nosūtīja LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim “Latvijas sabiedrības pārstāvju viedokli par Pļaviņu HES celtniecību un Daugavas senlejas saglabāšanu”. Vēstules galvenā prasība bija paglābt “no pārplūdināšanas Daugavas senleju posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām ar visām tās vērtībām”. Tas bija pēdējais izmisīgais nacionālkomunistiski noskaņotās republikas inteliģences, turklāt ne tikai latviešu, mēģinājums izglābt tautai svēto Staburagu un Daugavas klinšainos krastus. Starp vēstules parakstītājiem bija Augusts Kirhenšteins, Mirdza Ķempe, Valdis Kalnroze, Kārlis Zemdega, Jānis Endzelīns, Teodors Zaļkalns, Leo Svemps, Laimonis Purs, Heinrihs Strods un citi. “Visiem zināms, kāda izšķirīga nozīme sociālistiskās ekonomikas attīstībā, cīņā par komunistiskās sabiedrības uzcelšanu ir tautas saimniecības nodrošināšanai ar elektroenerģiju. (..) Taču ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu izprojektēts tāds hidroelektrostacijas variants, kur ūdenskrātuve prasītu vismazāk upuru,” lūdzās vēstules parakstītāji. Lika lietā pat argumentu, ka “padomju armija, atbrīvodama Latviju, izglābdama latviešu tautu no verdzības un iznīcināšanas, izglāba arī Staburagu,” ko “fašisti” esot grasījušies uzspridzināt. Taču mēģinājums pretoties Maskavas diktātam, iebilst pret nacionālo un kultūras vērtību samīdīšanu cieta pilnīgu neveiksmi. V. Lācis vēstuli nekavējoties iesniedza “kompetentiem orgāniem” Stūra mājā.