21jun_Vinils_16

1948. gada 21. jūnijā. Vinila skaņuplašu uznāciens

Pirms 70 gadiem ASV uzņēmums “Columbia Broadcasting System” (CBS) iepazīstināja sabiedrību ar jaunumu – 33 apgriezienu minūtē vinila skaņuplati, kurai katrā pusē varēja ieskaņot mūziku 23 minūšu garumā. Tā bija kārtējā “revolūcija” mūzikas ierakstu jomā. Kopš 20. gadsimta sākuma lietotajās šellaka bāzes kompozītmateriāla skaņuplatēs ar atskaņošanas ātrumu 78 apgriezieni minūtē katrā pusē varēja ietilpināt tikai vienu dziesmu, turklāt plate bija smagnēja un trausla – transportēšanas laikā tā varēja salūzt. Vinilam šādi trūkumi nepiemita. CBS pētnieciskā biroja vadītājs, ungāru cilmes amerikānis Pīters Karls Goldmarks un viņa komanda, tostarp audioierakstu tehnologs un mūziķis Viliams Sevorijs, pie tā bija strādājuši kopš 1939. gada, ieskaitot pārtraukumu Otrā pasaules kara dēļ. Vēsturiski pirmais pārdošanā laistais ieraksts vinilā bija Ņujorkas filharmonijas simfoniskā orķestra atskaņotais Fēliksa Mendelszona “Koncerts vijolei E minorā”. Ilgspēlējošā skaņuplate, angliskajā saīsinājumā “LP”, saglabāja vadošās pozīcijas mūzikas albumu jomā veselu pusgadsimtu, līdz 80. gadiem, kad to pamazām izkonkurēja kompaktdiski.