Latvijā
Vēsture

1928. gada 30. jūlijā. Tramvajnieku streiks paralizē Rīgu 16

Pirms 90 gadiem Rīgā trešo dienu ritēja tramvajnieku streiks, kas noveda daļu rīdzinieku līdz izmisumam un darīja pamatīgas galvassāpes kā privātajiem tramvaja satiksmes uzturētājiem, tā Rīgas pilsētas valdei un Tautas labklājības ministrijai. Tramvajs bija galvenais publiskais satiksmes līdzeklis galvaspilsētā, tāpēc pasažieru pārvadāšana autobusos, ormaņos un pat kravas automašīnās problēmu varēja atrisināt tikai daļēji. Dzelzceļu virsvaldei nācās organizēt papildu vilcienus no Rīgas uz Brasu. Streikā piedalījās ap 800 tramvajnieku. Savu štābu tie iekārtoja Brīvības ielas depo. Streikotāji pieprasīja 15% algas pielikumu (darba devēji piekrita 10%), laist tramvajniekus pie darba konfliktu izšķiršanas ar administrāciju, uzlabot darba apstākļus. Vadītāji sūdzējās par garām maiņām un darbu pastāvīgā caurvējā, kamdēļ daudzi cieta no reimatisma. Vadītāja alga bija 126 lati. Tramvaja direkcija grasījās atrisināt problēmas ar braukšanas maksas paaugstināšanu no 14 uz 18 santīmiem, taču pret to kategoriski iebildi pilsētas valde. Streiks beidzās pēc vairāku dienu sarunām, pēc tam, kad pilsētas galva Ādams Krieviņš bija kategoriskā formā to pieprasījis kā tramvaju kompānijas direkcijai, tā streikotājiem, uzsverot, ka “tramvajkalpotāju streiks ir ārkārtīgi apgrūtinošs Rīgas iedzīvotājiem”. Streikotājiem tika piekodināts “būt uzmanīgiem savās prasībās”. Pēc daļējas streikojošo prasību apmierināšanas tramvaju kustība Rīgā atsākās 1. augusta rītā.

LA.lv