Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Agris Liepiņš

Agris Liepiņš: 15. maijs – grāmatas beigās saplīsu vairākās daļās

Izdevniecība “Latvijas Mediji” nesen laidusi klajā grāmatu “15. maija Latvija”. Izdevums ir fundamentāls mūsu valsts vadošo vēsturnieku pētījums par Latvijas valsti laikposmā no 1934. gada 15. maija līdz okupācijai. Reti kura grāmata manī uzjundījusi tik daudz pretrunīgu emociju kā nule iznākusī. Lasīju un izlasīto atzinu par juridiski pareizi aprakstītu, bet sirds man teica pilnīgi ko citu. Grāmatas beigās biju saplīsis vairākās daļās.

Pēc vēsturnieku kopīga atzinuma, Ulmanis 1934. gadā veica nelikumīgu valsts apvērsumu un iznīcināja demokrātiskās republikas principus. Smagi kā klints bluķi veļas vārdi: “No Austrumeiropas diktatūrām tieši Latvijai 30. gadu vidū un otrajā pusē bija raksturīga ļoti antidemokrātiska valsts pārvaldīšana. Nebūs pārspīlēts, ja apgalvosim, ka Ulmaņa režīms bija pats autoritārākais Baltijā un visā Austrumeiropā. Turklāt formāli 15. maija Latvija bija gandrīz vienīgais diktatūras tipa režīms visā Eiropā, kas nesaglabāja faktiski nekādu tautas vēlētu pārstāvniecību. (..) Pat Vācijā pēc nacistu nākšanas pie varas Reihstāgs turpināja darboties. Tiesa, tā funkcijas tika stipri sašaurinātas.” Kā pātagas cirtieni skan rindas: “Nacionālisms nenoliedzami veidoja autoritārās ideoloģijas kodolu. (..) 15. maijs formulēja divus saukļus: pirmkārt, Latvija pieder latviešu tautai un, otrkārt, jaunās autoritārās valsts uzdevums ir nodrošināt latviešu pārticību un uzplaukumu, realizējot “nacionālo taisnīgumu”.(..) Nacionālā taisnīguma prasības parasti tika ietvertas divos lozungos: “Latviska Latvija” un “Latvija latviešiem”.

Lasot lappusi pēc lappuses, aizvien izmisušāks kļuva mans prāts, jo rakstītais ir apstiprināts ar neapgāžamiem dokumentiem un atsaucēm uz valdības lēmumiem. Nebija ko iebilst, bet sirds teica ko citu! Sirds teica – vai atceries izstādi par Latvijas brīvvalsts laiku atmodas sākumā deviņdesmito gadu beigās? LPSR vēstures muzejs atradās šodienas prezidenta pils trešajā stāvā. Kāpnes bija stāvgrūdām pilnas, rinda ārā aizvijās līdz bankas ēkai. Lai varētu apskatīt izstādi par ulmaņlaikiem, cilvēki stāvēja uz ielas stundām ilgi. Vai viņi nāca skatīties uz diktatoru? Jāteic, ka arī grāmatā atzīts – izcils autoritārās valdības nopelns bija latviešu tautas nacionālās pašapziņas celšana.

Manuprāt, grāmatas problēma slēpjas apstāklī, ka terminiem ir ne tikai akadēmiski neitrāla nozīme, vienu un to pašu terminu tautas ar dažādu vēsturi uztver atšķirīgi, un grāmatas autoriem šo niansi vajadzēja ņemt vērā. Vārdam “represijas” latviešu tautā ir ļoti smags zemslānis. Izlasot par represijām tūlīt pēc apvērsuma, uzmetas zosāda. Vēlāk gan lasām par represiju dabu. Jaun-saimnieku un sīkgruntnieku partijas vadītājs Ā. Bļodnieks bija sašutis par notikušo: “To izteicu asā protesta veidā personīgi Ulmanim, kad ierados pie viņa aicināts “uz pārrunām”.” Vēlāk totālajai varai paklausīgā prese rakstīja: “Bij. Ministru prezidents Ā. Bļodnieks apsveikuma vietā interesējies par notikušās pārmaiņas būtību un tālāko nozīmi.”

Tas pats sakāms par koncentrācijas nometni – aukstas kājas kļūst, lasot: “Par īpašu jaunizveidotā režīma institūciju kļuva t. s. Liepājas koncentrācijas nometne, kur ievietoja uz laiku internētās personas.” Tālāk gan paskaidrots: “Režīms nometnē bija samērā liberāls, ieslodzītie vienīgi nevarēja atstāt tās teritoriju, kā arī bija jāievēro noteikta dienas kārtība. Pavisam nometnē tika ieslodzītas “valsts iekārtai un apsardzībai kaitīgas” personas – kopskaitā 369 cilvēki (322 no viņiem LSDSP biedri, pārsvarā vadoši partijas darbinieki). Jau sākot ar 21. jūniju viņus pakāpeniski sāka atbrīvot, saņemot pretī rakstveida apliecinājumu, ka atbrīvojamie apņemas turpmāk nenodarboties ar politiku.”

Tāpat ar partijām un to aizliegšanu. Ja reiz Hitlers neaizliedza Reihstāgu un Staļins komunistisko partiju, bet Ulmanis aizliedza visas 109 Latvijā reģistrētās partijas, tad viņa režīms ir daudz nežēlīgāks par Staļina un Hitlera režīmiem kopā ņemot! Absurds, bet pēc likuma tā sanāk.

Lasot grāmatu, pieķēru sevi pie domas – varbūt es vienkārši nespēju atzīt realitāti, tāpat kā savulaik daudzi nespēja noticēt Staļina pastrādātajām zvērībām? Varbūt neesmu nobriedis demokrātijai? Varbūt man vieta psihiatriskajā slimnīcā? Reiz savai paziņai lasīju Aleksandra Čaka dzejoli, kuru viņš krievu okupētajā Rīgā veltījis Ždanovam: “Rīgas strādnieki un komjaunieši, turaties ar Padomjtautu cieši!” Paziņa cieši paskatījās manī un teica: “Man Čaks ir un paliks “Miglā asaro logs” autors.” Un vēl viena lieta, kuras nozīmi grūti pārvērtēt, – 1969. gadā vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns rakstīja: “Šī pārspīlētā nacionālisma politika un ideoloģija veicināja to, ka latviešu tauta izrādījās ārkārtīgi pretoties spējīga padomju nacionālajai politikai.” Par to Ulmaņa autoritatīvajam režīmam liels paldies!